Vīrs negaidīti izplūda briesmīgās dusmās, kad viņam priecīgi pavēstīju, ka beidzot man ir izdevies palikt stāvoklī. Jau no pirmajām kopdzīves dienām abi sapņojām par bērniņu, bet nekas neizdevās.
Mēs apprecējāmies ļoti agri, abiem bija 18 gadu, un visu mūžu strādājām kopā. Mūs vienoja kopīgas intereses un draugi. Neviens pat nespēja iedomāties, ka mūsu ģimenes savienība neizturēs šo likteņa pārbaudījumu.
Mēs ilgstoši veicām izmeklējumus, bet ārsti neatrada nekādas patoloģijas, kas varētu liegt īstenot sapni par bērnu. Kad mums jau bija pāri 30, mēs zaudējām cerību.
Naudas mākslīgās apaugļošanas veikšanai mums nebija, jo maksājām hipotekāro kredītu un vienkārši nevarējām iekrāt vajadzīgos līdzekļus. Un, kad man palika 38 gadi, es vairs nesapņoju, ka reiz kļūšu par māti.
Bet kādu dienu es sajutos slikti, bija nelaba dūša un reiba galva. Turklāt aizkavējās mēnešreizes, tāpēc domāju, ka tuvojas menopauze. Man bija bail, domāju, ka tas notiks vēlāk, apmēram 45 gadu vecumā. Tāpēc nolēmu steidzami doties pie ārsta un saņemt konsultāciju, lai saprastu, kā tagad rīkoties.
Taču ginekologa apmeklējuma laikā atklājās kas tāds, kas mani vienkārši apstulbināja. Ārsts man sacīja, ka esmu stāvoklī! Es neticēju savām ausīm, tas nebija iespējams! Mans sapnis piepildījās tad, kad biju zaudējusi visas cerības. Emociju uzplūdā nespēju pateikt ne vārda.
Paķēru ultraskaņas rezultātu un izskrēju no kabineta. Es vairs nevarēju par to klusēt, tāpēc nolēmu negaidīt vakaru un steidzos pie vīra uz darbu, lai pastāstītu brīnišķīgos jaunumus.
Braucot taksometrā, iztēlojos vīra priecīgo reakciju, kad paziņošu, ka mums būs bērns. Emocijas mani pārņēma tik ļoti, ka vārdi manā galvā neiederējās teikumos, tāpēc nolēmu, ka vienkārši pastāstīšu kā ir. Tā arī izdarīju. Ielauzos vīra kabinetā, saucot: “Dārgais, tu neticēsi, bet mēs esam stāvoklī!” Bet mana vīra reakcija mani šokēja.
Kad vīrs mani ieraudzīja, viņš sākumā pasmaidīja, bet, kad es pabeidzu teikumu, viņa seja acumirklī satumsa. Brīdi vēlāk viņš burtiski sāka vārīties dusmās. Mana ierastā pasaule sabruka. Vīrs uz mani kliedza, apsūdzēja neuzticībā un pēc tam parādīja izrakstu no privātās klīnikas. Izrādās, ka nedēļu pirms šīs sarunas viņš bija slepus devies veikt izmeklējumus privātklīnikā un noskaidrojis, ka ir neauglīgs.
Viņš auroja un bāza izrakstu man sejā, bet es stāvēju un raudāju, nezinādama, ko atbildēt. Es noteikti zināju, ka viņš ir mana bērna tēvs, jo 20 laulības gados nekad nebiju viņu krāpusi, pat nedomāju par to.
Izbļaustījies, vīrs mani izdzina no kabineta, sakot, ka turpinās sarunu ar mani mājās. Šokēta par visu, ko dzirdēju, gāju mājās, tikko vilkdama kājas. Es jutos kā salauzta, nezināju, kā reaģēt uz notikušo un kā pierādīt vīram, ka vienmēr esmu bijusi viņam uzticīga.
Viņš ir diezgan skarbs cilvēks un mēdz vairāk ticēt faktiem, skaitļiem un dokumentiem. Bet es nedomāju, ka viņš tik ļoti neuzticas man.
Mājās mūs gaidīja vēl viena nepatīkama saruna.
– Lūdzu, uzklausi mani! Es saprotu, ka esi šokēts par šo ziņu. Bet es zvēru, ka šis mazulis ir tavs! Es nekad neesmu tevi krāpusi!
– Nemelo man! Kā tas var būt mans bērns? Paskaties uz šo izrakstu – esmu neauglīgs! Tas nozīmē, ka tu mani esi krāpusi, punkts!
– Nē, pagaidi! Varbūt šis izraksts ir kļūdains? Ja nu ārsti ir kļūdījušies? Iesim un vēlreiz pārbaudīsim rezultātus! Lūdzu, visu mierīgi pārrunāsim!
– Te nav par ko runāt! Fakti ir skaidri – es esmu neauglīgs, bet tu esi stāvoklī. No kā ir šis bērns, domāju nav nepieciešamības paskaidrot.
– Tici man, es tevi nekrāpu! Tas ir brīnums, īsts brīnums! Pēc tik daudziem neauglības gadiem beidzot esam bērniņa gaidībās!
– Es negribu to klausīties. Mūsu starpā viss ir beidzies. Iesniegšu šķiršanās dokumentus un pārvākšos pie vecākiem.
– Nē, lūdzu, nepamet mani! Šobrīd, kad esmu stāvoklī, man ļoti nepieciešams tavs atbalsts! Kur es iešu viena ar bērnu?! (pieķēros pie vīra rokas).
– Liec mani mierā! Tā nav mana problēma. Tu pati ievārīji šo putru, pati arī izstreb. Un es nevēlos neko kopīgu ne ar tevi, ne ar šo bērnu. Viss, es aizeju! (vīrs teica, izraujot roku).
– Kā tad tā? Ko man tagad darīt vienai? Kā audzināt un pabarot bērnu? Galu galā es visus šos gadus esmu ar tevi rēķinājusies. Lūdzu, atgriezies un parunāsim! Varbūt tas tiešām ir brīnums? Ja nu tev uzstādītā diagnoze ir kļūdaina? Lūdzu!!! (izmisumā sabruku uz grīdas).
– Viss ir beidzies! Beidz zemoties!
– Pagaidi! Es taču mīlu tikai tevi! Bez tevis mana dzīve zaudēs jēgu. Lūdzu, neaizej tā! Mēģināsim vismaz glābt ģimeni topošā bērna labā! Es darīšu visu, tikai nepamet mani vienu! (iekrampējos vīra kājās).
– Atšujies no manis! Es negribu tevi vairs redzēt! Meklē savam bastardam citu tēvu!
Es paliku sēžot uz grīdas pilnīgā izmisumā, nespējot noticēt, ka mīļotais cilvēks var rīkoties tik nežēlīgi man tik grūtā brīdī.
Viņš ātri sakravāja mantas un iedeva man parakstīt šķiršanās dokumentus, sakot, ka atstās dzīvokli man un dzīvos savu vecāku mājā. Tajā brīdī es vairs neraudāju, biju vienkārši šoka stāvoklī, es pat iedomāties nevarēju, ka mans sapnis par mātes laimi piepildīsies šādi.
Tajā naktī es pirmo reizi gulēju viena tukšā dzīvoklī. Es stingri nolēmu, ka izturēšu, dzemdēšu šo bērnu un audzināšu viņu ar mīlestību. Tas, ka pazaudēju vīru, nenozīmē, ka man ir jāzaudē bērns, par kuru sapņoju jau divus gadu desmitus. Mēs diezgan ātri izšķīrāmies, jo nebija kopīgu bērnu; īpašuma jautājumus atrisināja vīrs.
Viņš vienā mirklī pilnībā pazuda no manas dzīves, un es pieradu dzīvot patstāvīgi. Katru rītu aiz ieraduma pagatavoju divas tējas tases, dāsni birdinot tajās asaras. Bet mans glābiņš bija darbs, strādājot es aizmirsu par visu pasaulē. Tomēr pienāca brīdis, kad man bija jādodas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā.
Priekšniece deva mājienu, ka neviens mani pārāk ilgi atpakaļ negaidīs, un pieprasīja uzrakstīt atlūgumu pēc pašas vēlēšanās. Es to nedarīju, man bija vajadzīgs darbs, jo manā dzīvē vairs nebija cilvēka, uz kuru varētu paļauties.
Biju pilnībā nodevusies rūpēm par bērniņa ienākšanu mājās – iekārtoju bērnistabu, nopirku visu nepieciešamo. Māsa un draudzene mani ļoti atbalstīja, nolēmu, ka viņas būs krustmātes manam mazulim. Un tad pienāca laiks laist pasaulē mazuli. Māsa mani ar automašīnu nogādāja dzemdību namā.
Tikai divas stundas pēc ierašanās tur izdzirdēju visvairāk gaidīto skaņu pasaulē – mana dēla pirmo kliedzienu. Šis laimes mirklis apgrieza manu dzīvi kājām gaisā, ļaujot aizmirst visas pārdzīvotās bēdas.
Puika piedzima pilnīgi vesels un izrakstījāmies jau piektajā dienā. Māsa mani sagaidīja, bet viņa nebija atnākusi viena. Kopā ar viņu bija cilvēks, kuru es necerēju ieraudzīt. Tas bija mans bijušais vīrs. Viņš pasniedza man puķu pušķi un nomurmināja: “Piedod, lūdzu!”
Es nezināju, kā reaģēt. No vienas puses, visu šo laiku sapņoju, ka dzīvesbiedrs atgriezīsies, bet, no otras puses, es vairs nezināju, vai varēšu viņam uzticēties pēc tā, ko viņš man nodarīja, atstājot vienu tik grūtā periodā.
– Vai vari iedomāties, man zvanīja no klīnikas – izrādījās, ka diagnoze bijusi kļūdaina! Man nav neauglības! Šis bērns patiešām ir mans! – vīrs priecīgi sacīja.
Es sastingu, neticot savām ausīm. Tik daudz ciešanu piedzīvots šīs diagnozes dēļ. Un tagad viņš saka, ka tas viss bijis velti?!
– Sanāk, ka kaut kādas praktikantes kļūdas dēļ tu gandrīz izpostīji mūsu dzīvi?! – Es tik tikko spēju novaldīt asaras un dusmas.
– Atvaino, es pats esmu šokā. Es nevaru iedomāties, kā tagad izpirkt savu vainu. Vienkārši ieraudzīju to izrakstu un pazaudēju galvu aiz greizsirdības. Es biju tik netaisns pret tevi! Lūdzu, dod man iespēju visu labot! – vīrs lūdzoši salika kopā plaukstas.
Es klusēju, noliecu galvu. Šis vīrietis man bija sagādājis tik daudz sāpju. Kā man spēt viņam atkal uzticēties? No otras puses, vai tiešām var atņemt bērnam tēvu viņa kļūdas dēļ?
– Es zinu, ka nevarēsi man piedot uzreiz. Bet es esmu gatavs darīt visu, lai tevi atgūtu! Vēlos piedalīties mūsu mazuļa audzināšanā, palīdzēt un atbalstīt. Es tevi tik ļoti mīlu! Lūdzu, dod man vēl vienu iespēju! – viņš lūdzoši saspieda manas plaukstas.
Es ar šaubām ieskatījos viņam acīs:
– Es nezinu, pārāk stipri tu man liki vilties. Uzticība ir iedragāta. Kā es varu būt droša, ka tu atkal nenodarīsi man sāpes ? Ka nepametīsi mūs pie pirmajām grūtībām?
– Jo jūs abi ar bērniņu tagad esat visdārgākais, kas man ir! Es nekad vairs pat domu nepieļaušu, ka varētu jūs atstāt. Es katru dienu pierādīšu savu mīlestību un uzticību. Lūdzu, dod man iespēju!
Es šaubīgi palūkojos uz vīru. Neskatoties uz viņa solījumiem un apliecinājumiem, dziļi sirdī pēc visa notikušā es viņam joprojām pilnībā neuzticējos. Bet pieaugušo kļūdas dēļ nedrīkst atņemt bērnam iespēju augt kopā ar tēvu!
– Iesim mājās, viņš klusi teica, mēģinot satvert manu roku.
Es instinktīvi atrāvu roku:
– Pagaidi, es vēl neesmu gatava. Man vajag laiku, lai visu pārdomātu, saprastu, kā es jūtos. Dod man nedaudz laika.
Vīrs smagi nopūtās, bet piekrītoši pamāja:
– Labi, kā teiksi. Es gaidīšu tik ilgi, cik vajadzēs. Atvaino, ja es sasteidzu lietas. Es esmu tik priecīgs, ka mūsu ģimene ir atkal apvienojusies, ka esmu gatavs jūs tūlīt aizvest mājās! Bet es saprotu, ka tev ir nepieciešams laiks.
Viņš apstājās un tad klusi un sirsnīgi piebilda:
– Man tevis visu šo laiku tik ļoti pietrūka. Es sapņoju tevi ieraudzīt vismaz no tāluma, dzirdēt tavu balsi. Un tad uzzināju, ka mums piedzimis dēls! Tā bija labākā diena manā mūžā. Es tevi tik ļoti mīlu! Es apsolu, ka tagad es vienmēr būšu blakus un nekad vairs nelikšu vilties.
Es klausījos viņā, un mana sirds neviļus sažņaudzās. Varbūt viņš tiešām pēc visa notikušā ir mainījies? Es gribēju ticēt, bet bailes atkal tikt pamestai un nodotai bija pārāk spēcīgas.
– Labi, pagaidām iesim mājās kopā, es beidzot teicu. – Visu atrisināsim pamazām. Šodien tu varēsi palikt ar mums.
Vīrs sāka starot:
– Paldies par iespēju! Apsolu, tu nenožēlosi!
Mēs klusēdami iekāpām automašīnā. Vīrs uzmanīgi ielika dēliņu man klēpī.
Mājās mūs sagaidīja pilnīgs klusums. Kā man pietrūka dzīvesdrauga pleca visus šos bezgala garos vientulības mēnešus! Vīrs saudzīgi ielika bērnu gultiņā.
– Cik skaists zēns! Tik līdzīgs tev! Tas ir tik labi, ka jūs abi esat man blakus – viņš nočukstēja, nenovēršot acis no dēla.
Klusējot sāku gatavot vakariņas. Rokas joprojām trīcēja no satraukuma.
Ēdām pilnīgā klusumā. Šķita, ka pēc visa notikušā abi nezinājām, par ko runāt.
Beidzot mans vīrs vairs neizturēja:
– Klausies, es saprotu, ka starp mums tagad viss ir ļoti sarežģīti. Bet varbūt vismaz dēla dēļ varam uzlabot attiecības? Vismaz izveidot draudzīgas attiecības? Es redzu, ka tu man joprojām neuzticies pēc tā skandāla. Bet varbūt ar laiku varēsi man piedot? Esmu gatavs katru dienu pierādīt savu uzticību! Lai tikai tu būtu man blakus!
Es nopūtos, juzdama, kā sāpēs sažņaudzas krūtis. Jā, piedošana ir viena lieta. Bet aizmirst nodevību un nežēlību ir pavisam kas cits. Es nezinu, vai es vēl kādreiz spēšu viņam pilnībā atvērt savu sirdi.
– Es nezinu. Ļoti vēlos ticēt, ka tu tiešām esi mainījies. Negribu, lai man atkal “iedur dunci mugurā”.
Vīrs nomākts nokāra galvu:
Lasi vēl: Izskan divas versijas, kas Jaungada naktī notika ar bezvēsts pazudušo Lauri, kurš atrasts gājis bojā
– Es saprotu. Tas viss ir manis dēļ, manas šausmīgās kļūdas dēļ. Es nekad sev to nepiedošu! Bet zvēru – tevis dēļ es mainīšos! Es darīšu visu, lai atgūtu tavu uzticību. Tikai nenorobežojies no manis pavisam, lūdzu. Mēģināsim vismaz komunicēt. Un tad būs redzams, labi?
Es pamāju ar galvu, asarām sariešoties acīs.
– Labi, mēģināsim. Laiks rādīs. Un es jutu vieglu cerību, ka, iespējams, ar laiku mēs patiešām spēsim atjaunot savu izjukušo savienību. Galvenais ir spert mazus solīšus, nesasteidzot lietas. Un tad mūsu ģimene atgūs zaudēto laimi.
Turpmākajās nedēļās novēroju, ka vīrs patiešām centās darīt visu iespējamo. Viņš nāca pie mums katru dienu, palīdzēja mājas darbos, rūpējās par bērnu. Es redzēju, cik ļoti viņš pieķērās mazulim, kurš vienmēr priecājās, ieraugot tēti.
Vīrs patiešām mainījās mūsu dēļ.
Un pamazām ledus manā dvēselē sāka kust. Es sāku saprast, ka mana sirds jau ir gatava dot viņam otru iespēju. Un kādā jaukā vakarā, skatoties, kā viņš spēlējas ar dēlu gultiņā, es piegāju viņam klāt un apskāvu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā