Es pasmaidīju caur asarām. Varbūt ar laiku sadzīst visas brūces? Galvenais ir patiesa nožēla un vēlme visu sākt no nulles.Tagad zināju, ka mūsu ģimene būs laimīga.
Gadu gaitā es arvien vairāk uzticējos savam vīram. Viņš patiešām ar sirdi un dvēseli rūpējās par dēlu un mani. Bet dažreiz es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka viņš kaut ko slēpj. Reizēm pamanīju, cik nervozs viņš kļūst, ja negaidīti pienāku viņam klāt no aizmugures vai paņemu viņa telefonu.
Kādu dienu viņš teica, ka dodas komandējumā.
Kad vīrs aizgāja, es nenocietos – ielūkojos viņa klēpjdatorā. Un atklāju saraksti ar viņa bijušo līgavu Lieni! Izrādās, viņi visu šo laiku bija sazinājušies man nezinot. Vēstulēs bija runa par kaut kādu viesnīcu!
Man šķita, ka mana sirds tūlīt salūzīs Tātad viņš atkal mani nodevis! Visus šos gadus dzīvojis dubultu dzīvi! Es riņķoju pa māju un nespēju nomierināties, iedomājoties, kā viņi tur kaut kur satiekas.
Un tad atskanēja tālruņa zvans. Tas bija viņš! Trīcošām rokām pacēlu klausuli un kliedzu:
– Kur tu esi?! Ar ko tu tagad esi kopā?! Nemelo man! Es zinu visu!!!
Iestājās īsa pauze.
– Dārgā, nomierinies, lūdzu! Es varu visu paskaidrot! – viņš lūdzoši teica.
– Nav ko skaidrot! Tev ir romāns man aiz muguras! Tu atkal mani nodevi kā pēdējo muļķi!
Viss iekšā dega aiz dusmām un sāpēm. Es atkal jutos pamesta un pazemota.
Raudādama es nezināju, ko darīt tālāk ar savu salauzto sirdi. Bet tad atskanēja zvans pie durvīm. Kā pa miglu devos atvērt.
Uz sliekšņa aizelsies stāvēja vīrs ar milzīgu rožu pušķi.
– Kā, bet tu taču aizbrauci komandējumā?! – neizpratnē caur asarām sacīju.
Viņš vainīgi paskatījās man acīs:
– Es tevi nekrāpu. Vienkārši gatavoju pārsteigumu mūsu kāzu gadadienai. Es gribēju noorganizēt otro medusmēnesi viesnīcā, kurā bijām pēc kāzām. Liene man palīdzēja visu noorganizēt, tāpēc sarakstījāmies. Piedod, es negribēju, lai tu domātu kaut ko sliktu!
Viņš man pasniedza aviobiļetes uz Prāgu:
– Lūk, paskaties! Es rezervēju mums numuru tieši tajā pašā viesnīcā, krastmalā. Gribēju tev sagādāt neaizmirstamu pārsteigumu. Bet izskatās, ka esmu visu sabojājis.
Es klausījos viņā, un dusmas manā dvēselē nomainīja atvieglojums. Tas nozīmē, ka nebija nekādas krāpšanas! Velti es tā “sacepos”.
– Piedod man! Man bija bail, ka mani atkal nodos. Vecas bailes. Atvainojos, ka tev tā uzbruku!
Vīrs mani apskāva.
Viņš noslaucīja asaras no maniem vaigiem un maigi noskūpstīja mani. Es pieglaudos viņam, mana dvēsele jutās silti un mierīgi.
Tas ir tik labi, ka tas viss izrādījās tikai pārpratums! Un drīz mūs sagaida romantisks ceļojums!
Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena. Mūsu ceļojums uz Prāgu, mūsu otrais medusmēnesis. Mums bija grūti periodi, un tagad radās iespēja pārdomāt mūsu kopdzīvi.
Mana māsa ar prieku piekrita parūpēties par mūsu dēliņu, kamēr būsim prom.
– Brauciet atpūsties. Nosviniet savu jubileju, māsa teica.
– Māsiņ, mēs jau 32 gadus esam kopā, vai vari iedomāties? Cik ātri skrien laiks. Man šogad jau paliek 50, un šo skaitli ir grūti aptvert, jo sirdī jūtos jauna.
Lidojums no Rīgas uz Prāgu ilga nepilnas divas stundas. Visu laiku vīrs turēja manu roku, jo man ir mazliet bail no lidošanas.
Pēc bagāžas saņemšanas devāmies uz viesnīcu.
Prāga ir neticami skaista pilsēta. Gotiskais stils ar baroka elementiem mani vienmēr ir piesaistījis. Kad braucām pa Kārļa tiltu pāri Vltavas upei apkārtnes skaistums mani burtiski apbūra.
Mūsu viesnīca drīzāk atgādināja pansiju. Tā atradās nomaļā vietā, tur bija maz cilvēku un patīkams personāls.
Iekārtojāmies mazā numuriņā ar milzīgu gultu.
Visu dzīvi biju sapņojusi tādā pagulēt! Skats no numura loga bija brīnišķīgs.
– Nedaudz atpūtīsimies un dosimies uz restorānu, vīrs teica, mani apskaujot.
– Tur būs muzikanti? – Man patīk dzīvā mūzika, un vīrs to zina.
– Būs viss, ko vien tu vēlies!
Vakarā izsaucām taksometru un devāmies uz iecienītu Prāgas restorānu “Restaurace Mlynec”. Garda virtuve, brīnišķīga atmosfēra. Gandrīz visu vakaru nosēdējām klusējot, baudījām izsmalcinātus ēdienus, gardu vīnu un apburošu mūziku. Runāt nebija vajadzības, mēs viens otru sapratām bez vārdiem.
Izejot no restorāna, vīrs pamāja taksometra vadītājam.
– Labāk pastaigāsimies nedaudz. Paskaties, kāda lieliska nakts, es ierosināju.
– Es piekrītu visam, sacīja mans mīļotais, noskūpstīdams mani uz pieres.
Mēs gājām nesteidzīgi, sadevušies rokās kā iemīlējušies pusaudži.
Lasi vēl: Lietas, ko noteikti nevajadzētu turēt uz palodzēm! Daudzi šo neņem vērā, bet vēlāk nožēlo
– Es tevi mīlu, sacīja vīrs. Un esmu mīlējis visu dzīvi. Man šķiet, ka iemīlos tevī ar katru dienu arvien vairāk. Man žēl, ka pirms 11 gadiem es tevi sāpināju un gandrīz pazaudēju. Tu un mūsu dēls esat visdārgākie cilvēki manā dzīvē. Piedod man.
– Es arī tevi mīlu. Vīra vārdi lika manai dvēselei justies neticami silti.
Jā, mums bija problēmas, bet mēs zinājām, kā piedot. Izrādās, ka patiesībai atbilst teiciens, ka laimei nav vecuma. Neatkarīgi no tā, vai tev ir 50 vai 18, tu vari būt laimīgs, jo dzīve nebeidzas līdz ar gadu skaitu.
Vai tev patika šis aizkustinošais mīlas stāsts, kas izturēja visus likteņa triecienus? Kādas ir tavas domas par piedošanu pāra attiecībās? Priecāsimies, ja paudīsi savu viedokli vai atklāsi pieredzi raksta komentāros! Būsim arī pateicīgi, ja dalīsies ar rakstu sociālajos tīklos!