Uz Annas bērēm ieradās daudz cilvēku.
– Viņa vēl bija tik jauna… čukstēja vecāka gadagājuma sievietes, stāvot pie Annas zārka. – Vēl tikai dzīvot un dzīvot.
– Slimība neskatās, vai tu esi jauns vai vecs. Ņem visus, sacīja citi bērinieki. – Mēs katrs dzīvosim tik ilgi, cik Dievs mums ir atvēlējis.
Skatoties uz Annas seju, Edgaram pēkšņi kļuva viņas žēl. Viņš atcerējos kopā pavadītos gadus, atminējās, kā viņi dzīvoja laimīgi un bezrūpīgi. Iespējams, tie bija viņa dzīves labākie gadi. Uzmetot smilšu sauju uz Annas zārka, vīrietis sāka raudāt. Viņš slaucīja asaras un saprata: kādreiz pienāks arī viņa kārta pamest šo pasauli, bet pagaidām ir jāsamierinās ar zaudējumiem un jācer uz labāku nākotni.
Uzmetot pēdējo skumjo skatienu Annas kapam, Edgars devās uz automašīnu. Viņš nemaz nepamanīja klibojošu vecenīti, kas gāja aiz viņa.
– Mīļais cilvēk, pagaidi mūs! – viņš dzirdēja večiņu saucam aiz muguras un apstājās.
– Ko tu vēlies, vecmāmuļ ? – viņš jautāja.
– Kur tu tā steidzies? Paskaties: tev ir dēls,” viņa teica, norādot uz blakus esošo puiku.
Edgars ieskatījās zēna sejā un sastinga. Puika pēc izskata bija precīza viņa kopija! Vai ārsts viņu bija maldinājis? Tas nozīmē, ka sieva viņu nebija krāpusi, bet viņš viņu nežēlīgi izdzinis no mājas, lai gan viņa bija stāvoklī?
– Manas Annas vairs nav, vecā sieviete vaimanāja. Man jau ir pavisam slikti. Ņem dēlu, jo tev pietiek veselības un naudas, lai viņu izaudzinātu, bet es mierīgi varēšu doties viņsaulē pie meitas.
Edgars izberzēja acis. Nē, viņš nesapņoja! Zēns viņam patiešām atgādināja sevi pašu bērnībā.
– Kā tevi sauc? Un cik tev gadu? – Edgars jautāja.
– Mani sauc Alberts, puika atbildēja. – Man ir desmit gadu.
– Albert… Edgars pasmaidīja. – Vai nāksi dzīvot pie manis?
Sakot šos vārdus, Edgars pastiepa roku puikam, un viņš to uzreiz satvēra.
– Man mājā ir daudz istabu. Izvēlie jebkuru, tēvs sacīja Albertam tiklīdz viņi ieradās mājās.
– Kura istaba patika manai mammai? – zēns caur asarām jautāja.
– Augšējā stāvā, Edgars sacīja, nolaižot acis. – No guļamistabas logiem paveras skats uz dārzu. Mamma bieži no turienes to bieži apbrīnoja.
– Tātad es dzīvošu savas mammas istabā! – Edgara dēls sacīja, paraustot tēvu aiz rokas.
Abi uzkāpa augšā un iegāja guļamistabā, kuras logi pavērās uz dārzu.
– Šeit ir skaisti! – Alberts pasmaidīja. -Vai es varu palikt pie tevis?
Edgars pārsteigts teica:
– Protams, ka vari!
Vīrietis DNS ekspertīzi neveica. Viss jau tāpat bija tik skaidrs. Tāda pati acu forma kā viņam. Tās pašas platās, biezās uzacis, tāda pati sejas uzbūve, augums… Viņš izņēma bērnības fotoalbumu un parādīja Albertam.
– Tas esmu es? – zēns noelsās, ieraugot vecās bildes.
– Nē, es, Edgars iesmējās. Tu un es esam vienkārši ļoti, ļoti līdzīgi.
– Kā divas ūdens lāses?
– Tieši tā! – Edgars noskūpstīja dēlu uz pieres.
Pagāja desmit gadi.
– Tēt, atkal man darbā “zavals”, tagad jau pieaugušais Alberts teica tēvam, kad vēlu vakarā atgriezās mājās.
– Es taču tev teicu: mums jāpieņem papildu darbinieki, pretējā gadījumā viss pasliktināsies, Edgars kurnēja. Klausies mani, un bizness turpinās attīstīties.
– Es saprotu, dēls atbildēja. – Vai varu uzdot jautājumu? Runā!.
– Es jau sen gribēju teikt… vispār te ir tāds notikums,” Alberts vilcinājās.
Edgars uzmanīgi paskatījās uz viņu.
– Tēt, vai varu tevi iepazīstināt ar savu līgavu? – viņš beidzot iesaucās.
Lasi vēl: Bēdīga ziņa latviešu grupas “Lauku muzikanti” atbalstītājiem: ”Ir pienācis laiks doties tālāk”
Vīrietis labvēlīgi paskatījās uz Albertu un iesmējās:
– Dēls, kā tu man nepamanot esi uzaudzis! Žigli atrādi savu līgavu!
Kādas ir tavas domas par šo stāstu? Varbūt esi dzirdējis vai piedzīvojis ko līdzīgu? Būsim pateicīgi, ja pastāstīsi komentāros un dalīsies ar šo rakstu sociālajos tīklos!