Šis stāsts būs par vīrieti, kurš bija pārliecināts, ka sieva viņu piekrāpusi, pārgulējusi ar kādu citu un tikusi pie bērna. Tikai ierodoties uz bijušās dzīvesbiedres bērēm, viņš uzzināja patiesību.
– Edgara kungs, cilvēki zvana un jautā: vai jūs dosieties uz savas bijušās sievas bērēm? – sekretāre apvaicājās savam priekšniekam caur puspievērtajām durvīm uz viņa kabinetu.
– Es nezinu, viņš domīgi atbildēja. – Man ir daudz darāmā.
– Bet Edgara kungs, ja jūs nebūsiet bērēs, cilvēki to uzskatīs par necieņu. Sāksies netīras tenkas un baumas. Vai jums to vajag? – viņa brīdinoši turpināja. – Galu galā jūs esat visu redzeslokā. Vajag apmeklēt šo bēdīgo notikumu, citādi saprotiet…
– Vai tu visu pateici? – Edgars pēkšņi iesaucās, paceļot skatienu no datora.
Sekretāre apjukumā pamāja ar galvu. Durvis klusi aizvērās. Priekšnieks vēlreiz padomāja. Varbūt viņam patiešām vajadzētu pavadīt savu bijušo pēdējā gaitā? Lai gan vīrieša lepnums bija daudz spēcīgāks. Viņš reiz ļoti mīlēja savu sievu Annu un pilnībā visu dzīvi pakārtoja viņai. Tiesa, viņa vīru piekrāpa…
Neilgi pirms kāzām Edgars pēc dārgas klīnikas apmeklējuma saņēma ārsta slēdzienu, ka viņš nevar radīt bērnus. Tomēr viņš to neatklāja ne saviem tuviniekiem, ne draugiem un paziņām. Viņš arī Annai neko neteica. Kāpēc viņu apbēdināt? Edgars tā arī būtu mierīgi un l;aimīgi dzīvojis kopā ar sievu, ja kādu dienu viņa nebūtu paziņojusi par grūtniecību.
– Dārgais, tas nav iespējams! Pieci mūsu laulības gadi, un tāda laime! – Anna laimīgi joņoja pa māju, vīram grūtniecības testā rādot divas svītras. – Ja tā būs meitene, mēs viņu sauksim par Liliju, bet, ja tas būs puika…
Tajā brīdī Edgars viņu pārtrauca:
– Vai esi pārliecināta, ka esi stāvoklī? Dažreiz šie testi melo. Bijuši daudzi līdzīgu gadījumi.
– Pavisam noteikti mīļais! – Anna turpināja sajūsmināties, noskūpstīdama vīru uz vaiga. – Visas pazīmes sakrīt. Es esmu stāvoklī! Vai dzirdi? Esmu grūtniece!
Lasi vēl: 74 gadu vecumā šo pasauli pametusi karstasinīga aktrise; viņas kontā ir vismaz 30 filmas un seriāli
Edgars vairs neklausījās sievas entuziasma pilnajos saucienos un devās uz savu kabinetu. Viņš ilgi kaut ko lasīja, uzsmēķēja, kādam piezvanīja, atkal izņēma cigāru… Nē, viņam taču nevar būt bērnu. Viņš par to ir stingri pārliecināts. Drošs paliek drošs – Edgars vēlreiz apmeklēja privātklīniku.
– Jums ir iedzimta neauglība, ārsts apgalvoja. – Nē, bērnu jums nebūs. Es jums zvēru.
Edgars atgriezās mājās nomāktā stāvoklī. Viņš izmeta sievas mantas no mājokļa un paziņoja, ka viņa tikusi pie bērna, pārguļot ar kādu citu vīrieti.
– Tu melo! – vīrs iesaucās. – Man bērnu nevar būt. Tu vari turpināt dzīvot ar to, no kura esi palikusi stāvoklī!
Protams, Anna saprata: viņas vīra raksturs nebija maigs. Viņa nometās uz ceļiem un lūdza, lai viņš viņai notic. Viņa sacīja, ka pēc dzemdībām noteikti veiks DNS ekspertīzi, un būs skaidrs, kas ir bērna tēvs.
Tomēr Edgars par to neko negribēja dzirdēt. Padzinis sievu, viņš aizmirsa par viņu kā par savas dzīves ļaunāko murgu. Lai gan pirms Annas viņš jau bija sastapies ar problemātiskām sievietēm, šī dāma izrādījās vēl sarežģītāka.
Edgars sāka dzīvot viens, nevēloties nekādu iepazīšanos ar pretējā dzimuma pārstāvēm. Kādreiz viņa bērnību piepildīja pilnīga tumsa un tukšums. Viņa paša māte atstāja viņu vienu, dodoties pie draudzenēm un draugiem un pļēgurojot tur līdz rītam. Viņa parasti atgriezās piedzērusies un piekāva dēlu, sakot, ka viņš sabojājis visu viņas dzīvi. Lai arī cik ļoti viņš lūdza viņu apstāties, viņa kļuva vēl niknāka, vainojot zēnu savā liktenī.
– Tu nezini, kā es pie tevis tiku! – iesaucās dusmīgā māte. – Ja tavs tēvs būtu izšķīries, mēs būtu dzīvojuši normāli. Bet es viņam ar vēderu nebiju vajadzīga. Ļoti nožēloju, ka neatstāju tevi dzemdību namā! Tagad, iespējams, man būtu pavisam cita dzīve.
Viņa joprojām kaut ko kliedza, bet Edgars ar mazajām rociņām aizsedza ausis, slēpjoties aiz milzīga skapja istabā. Toreiz viņam bija tikai pieci gadi, bet mātes vārdi dziļi iespiedās viņa atmiņā.
– Izaugot, Edgars nesteidzās uzsākt romānu ar kādu. Viņš bija piesardzīgs attiecībā pret sievietēm. Bet ar Annu kopā būšana bija ļoti viegla – viņa savaldzināja jaunekli. Un viss būtu brīnišķīgi, ja viņa nebūtu viņu piekrāpusi.
Izmetot izsmēķi pelnu traukā, vīrietis paskatījās ārā pa logu. Tur jau sen valdīja tumsa. Pat Mēness todien nespīdēja.Tikai laternas vientulīgi mirgoja spilgtās gaismās, un kaut kur gaudoja vējš. Arī Edgaram pēkšņi sagribējās gaudot. Tagad viņam bija žēl sevis, žēl savas dzīves, savas nākotnes. Ko gan viņš bija sasniedzis līdz 50 gadu vecumam? Nu un kas, ja būtu nauda? Galvenais, kā viņam pietrūka, bija patiesa cilvēciska laime.
Kopš šķiršanās no sievas bija pagājuši vairāk nekā desmit gadu. Visus šo laiku Edgars pavadīja viens. Lai kādas dāmas mēģināja viņam “piecirst kanti”, vīrietis neatbildēja ar abpusējām jūtām. Jo vecāks viņš kļuva, jo spilgtāk viņa domās parādījās nežēlīgās mātes tēls.
Lai gan vajadzētu būt otrādi – jo vecāks, jo tālāk no bērnības atmiņām. Bet nē, cilvēks ir veidots tā, ka, kļūstot vecākam, viņš no jauna pārdzīvo bērnībā nodarītās pārestības. Ne velti saka, ka veci cilvēki ir kā mazi bērni. Edgars ļoti gribēja visu aizmirst un vērsās pie speciālista.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā