– Es atnācu šodien, jo rīt nevarēšu nākt. Starp citu, es tev zvanīju, bet tavs telefons bija nepieejams, – es dzirdēju no virtuves. – Ja es būtu zinājusi, ka tev ir kompānija, es nebūtu nākusi. Lai gan. labi, ka mēs satikāmies, Karīna. Mēs iepazīsimies.
No virtuves iznāca topošā vīramāte.
– Jūs taču vēlaties precēties, vai ne?
Karīna piepacēla uzacis, bet nolēma neklusēt. “Gandrīz perfektā” Maksima tēls ar mātes pūlēm bija izplūdis. Taču Karīna negribēja tik viegli padoties.
– Es gribu, – viņa atbildēja, it kā nekas nebūtu noticis, vērojot mātes reakciju.
– Tad nāciet uz virtuvi. Man jāpārliecinās, vai tu zini, kā vārīt zupu. Tā kā šis godpilnais uzdevums tagad būs tavs.
– Mamma… – Maksims teica klusi.
– Viss ir kārtībā, Maks, – Karina pasmaidīja. Viņai patika gatavot ēst, un tā vietā, lai bēgtu no šīs dīvainās, nekaunīgās sievietes, viņa nolēma iebāzt degunu. – Es labprāt pagatavotu zupu. Ar vienu nosacījumu. Mēs ar tevi paralēli vārīsim divas zupas. Un tā, kura pagatavos garšīgāku, paliks, bet zaudētāja nekad vairs neieradīsies šajā virtuvē.
– Un kurš mūs tiesās? – pārsteigta bija Jeļena.
– Visneobjektīvākā žūrija. Jūsu dēls. Maksims, tu piekrīti?
Bija redzams, ka vīrietis vilcinājās, bet Jeļena pieskārās.
– Protams, viņš piekrīt. Maksim, tu vari iet un pa to laiku kaut ko darīt. Kad trauki būs gatavi, mēs tevi izsauksim.
Sievietes gatavoja ēdienus ar tiem pašiem produktiem. Kamēr vārījās zupas, Jeļena centās uzturēt sarunu, kas ļoti pārsteidza Karinu. Viņa pat nodomāja, ka, ja viņa nebūtu tāda “ligzdotāja”, viņas varētu kļūt par draudzenēm.
Taču diemžēl savā virtuvē Karina necieta citus saimniekus, tāpēc tajā brīdī jau bija stingri nolēmusi pamest Maksimu, pat ja viņš izvēlēsies viņas zupu. Precīzāk, viņa bija pārliecināta, ka viņš izvēlēsies viņas ēdienu. Taču, lai cik ļoti Maksims viņai patika, šis vakars bija parādījis viņa slēpto un, iespējams, vienīgo trūkumu Jeļenas personā.
– Arī es. Lai būtu godīgi, mēs izmantosim tos pašus šķīvjus. Ielej zupu. Es mūsu “žūrijai” aizsiešu acis.
Maksims bija noraizējies. Viņš apsēdās pie galda un pēc pieskāriena izvēlējās pirmo šķīvi. Vīrietis varēja paļauties tikai uz savām garšas kārpiņām. Lai gan no ārpuses abas zupas izskatījās vienādas.
Pēc nogaršošanas viņš pāris minūtes domāja.
– Tās abas ir garšīgas… bet es domāju, ka mums vajadzētu ēst šodien šo, – Maksims murmināja, izvēloties zupas bļodu no mātes.
Taču, pirms Karina paspēja atvērt muti, Jeļena Pavlovna novilka priekšautu un paziņoja:
– “Tā kā tas tā ir, es uzticu tev pagatavot zupu un valdīt pār šo virtuvi. Labi, Karina. Jums ir izdevies pārspēt profesionālu pavāru.
– Bet…
– Nekas. Es neesmu apvainojusies. Tava uzvara ir pelnīta. – Jeļena ātri novākusi šķīvjus, neļaujot dēla līgavai protestēt pret kļūdaino lēmumu.
– Ļoti garšīgi, Karina, – Maksims pārsteigts teica. – “Māmiņ, arī tava zupa ir garšīga. Bet mazliet nesālīta. Bet Karīnas zupa ir sāļāka, pat nedaudz sāļāka.
– Ja viņa ir pārsālīta, tad viņa ir iemīlējusies, – sacīja Jeļena, mirkšķinot dēlam. – Nu, mana dvēsele ir mierā. Es eju mājās, un jums patīkamu vakaru, – viņa teica un ātri aizgāja.
– Domāju, ka arī es aiziešu, – Karina kaut kā neizjuta tik kategorisku vēlmi šķirties. Viņa nesaprata, kas bija noticis un kāpēc Jeļena Pavlovna viņai “atdeva” uzvaru, lai gan bija acīmredzams, ka viņas zupa tika novērtēta augstāk. Un tomēr turpināt vakaru tā, it kā nekas nebūtu noticis, viņai būtu nepieņemami.
– Kur tu ej?! Vai jūs negribējāt palikt?
– Nē. Es nezinu. Man tas vēl jāpārdomā, – Karīna panikā pat šalli nepareizi uzvilka. – Uz redzēšanos.
Maksims palika divu zupas katlu sabiedrībā. Viņš nebija gaidījis, ka tā notiks, nenovērtējot “riskus”. Beigu beigās abas sievietes aizgāja.
– Māmiņ, Karina ir aizgājusi, – viņš piezvanīja mātei, lai pastāstītu, ko viņa ir izdarījusi.
– Tāpēc aizbrauc pēc viņas. Kāda ir problēma?
– Es domāju, ka viņa ir nolēmusi mani pamest.
– Tādā gadījumā dod viņai laiku, lai viņa pārdomā.
Maksims sekoja mātes padomam. Viņš pagaidīja līdz rītam un devās uz Karīnas māju. Viņa pārsteidzoši ātri atvēra durvis. Viņas acis bija sarkanas, viņam pat šķita, ka viņa raud. Viņam bija kauns.
Karina pusi nakts negulēja, domājot par notikušo.
– Karina, tas neiznāca labi….
– Es zinu.
– Vai es varu ienākt?
– Kāpēc? Vai tu gribi, lai es pagatavoju gaļas bumbiņas nedēļas garumā? Nepietiek zupas? – Viņa jautāja klusi.
– Nē. Es gribu atvainoties. No manas puses bija nepareizi sākt šo muļķīgo testu.
– Vau. Kāds tests! – viņa sasprindzinājās.
– Ziniet, lai pienācīgi reaģētu uz manu māti.
– Vai tu gribi teikt, ka pārbaudīji mani?! – Karīna kļuva vēl dusmīgāka. Kaut kādu iemeslu dēļ tieši no Maksima bija īpaši nepatīkami to uzzināt. Ja viņš vienkārši izrādītos dīvains vai viņa māte būtu baisa tante kā no anekdotēm, būtu vieglāk ar viņu šķirties. Bet tādā gadījumā izrādījās, ka viņš vienkārši bija izdomājis šovu! Bet kādēļ?
Izrādījās, ka arī Maksima dzīvē bijusī sieviete esot bijusi ar ”putniem galvā”, tādēļ viņi izdomāja šo teātri. Protams, pēc tam māte Karīnai atvainojās un solījās vairāk dēla teātros nepiedalīties. Abas galu galā sadraudzējās. Un ar Maksimu arī uzlabojās kontakts. Viņa beidzot bija laimīga.