Author: Anete Blaua

Atceros, cik bezspēcīga jutos tajos rītos, kad kārtējo reizi bērns stūma malā putras bļodiņu. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai brokastis būtu sātīgas, bet reizēm likās, ka vienkāršāk ir padoties un iedot kādu maizīti.

Biezpiena pīrāgs manā virtuvē vienmēr ir bijis kaut kas vairāk par parastu desertu. Tā ir viena no tām retajām receptēm, kas izdodas vienmēr, pat ja diena nav bijusi tā veiksmīgākā vai virtuvē viss neiet pēc plāna.

Bietes manā virtuvē ilgu laiku bija dārzenis, ko izmantoju tikai borščam vai tradicionālajai “Siļķei kažokā”. Man pašai tās vienmēr ir garšojušas, taču mājinieki pret šo dārzeni izturējās diezgan vēsi, sakot, ka tām ir pārāk “zemaina” garša.

Ziemas sākumā man vienmēr šķiet, ka apsniguši koki ir skaistākais skats dārzā. Taču pēc iepriekšējo gadu lielā sniega, kad slapjās sniega pārslas dažu stundu laikā pārvērta manus košumkrūmus par noliektiem un deformētiem “lietus sargiem”, es sapratu, ka skujkoki paši galā netiks.

Manas brokastis parasti ir bijušas diezgan vienveidīgas – vai nu steigā apēsta siermaize, vai parasts olu kultenis. Es nekad nebiju domājusi, ka tādu vienkāršu lietu kā olu var pasniegt tik interesanti, līdz ciemojos pie draudzenes un ieraudzīju šos glītos, pildītos sīpolu gredzenus.

Man nekad nav īpaši paticis pavadīt stundas virtuvē, rullējot mīklu, bet tajā pašā laikā ļoti kārojas kaut kas silts un mājīgs, it īpaši, kad ārā kļūst vēsāks. Pagājušajā nedēļā virtuvē stāvēja pamatīgs ķirbis, ko kaimiņi atveda no laukiem, un pāris āboli, kas jau sāka vīst.

Manā ģimenē jūras veltes vienmēr ir bijušas cieņā, taču ilgi nevarēju atrast to īsto veidu, kā tās pagatavot mājās tā, lai garša būtu kā labā restorānā. Parasti garneles sanāca vai nu par sīkstu, vai arī tām pietrūka tāda īsta “rakstura”.

Gadiem ilgi tualetes tīrīšana man saistījās ar asu hlora smaku, kas pēc tam vēl stundām ilgi palika visā dzīvoklī. Man šķita, ka tikai tā var panākt īstu tīrību un iznīcināt visas baktērijas, taču deguna kairinājums lika meklēt citus variantus.

Ziemas pastaigas man vienmēr ir patikušas, taču gadiem ilgi tās sabojāja viena un tā pati problēma – pēc pusstundas kāju pirksti kļuva nejūtīgi. Esmu mēģinājis vilkt divus pārus vilnas zeķu un pirkt dārgus zābakus ar biezu kažokādu, taču bieži vien tas situāciju padarīja tikai sliktāku, jo kājām kļuva par šauru.

Atceros, kā pirms dažiem gadiem, tīrot māju, pamanīju tumšus pleķīšus vannas istabas stūrī un aiz guļamistabas skapja. Sākumā domāju, ka tie ir vienkārši putekļi, bet drīz vien sapratu, ka tas ir pelējums, un sajūta nebija no patīkamākajām.

Cūkgaļas gatavošana pannā man ne vienmēr ir padevusies izcili – nereti gadījās, ka gaļa sanāk nedaudz par sausu vai sīkstu. Esmu sapratusi, ka noslēpums nav tikai pašā gaļas gabaliņā, bet gan tajā, kā mēs to sautējam un kādas garšvielas izmantojam.