Natālija, tagad pieaugusi sieviete, bija izveidojusi savu ģimeni, apprecējusies un dzemdējusi divus bērnus. Māris uzzināja no mātes, ka arī Terēze bija sākusi jaunu dzīvi pilsētā, kur apprecējusies un kļuvusi par divu bērnu māti. Kad Mārim piedāvāja kļūt par rajona likumsargu, viņš piekrita. Abi centās atrast jēgu un mieru savās jaunajās realitātēs.
Vakarā Māris nolēma apmeklēt vecmāmuļas Maijas māju, lai pārbaudītu taciņas un parūpētos par pamesto īpašumu, kas reiz piederēja Terēzes vecākiem un ilgu laiku bija stāvējis tukšs.
Regulāri apsekojot ēku, Māris rūpējās, lai tur nerastos problēmas un neradītu ugunsbīstamību, jo kaimiņu bērni bieži nāca lasīt ābolus no dārza.
Tuvojoties mājai, Māris pamanīja vectēvu Mārtiņu, kurš strādāja, pļaujot zāli.
– Sveiks, vectēv Mārtiņ! Kā iet ar pļaušanu? – Māris sirsnīgi sveicināja.
– Sveiks, Māri! Vecmāmuļa Maija man teica, ka nāksi, tāpēc tagad pļauju, – ar smaidu atbildēja vectēvs.
Nākamajā rītā Māris sāka savu dienu, šķirojot dokumentu kaudzi un sakārtojot ziņojumus, kas prasīja uzmanību. Viņš gribēja nodrošināt, lai pamestā ēka paliktu droša un kārtībā, lai ciemata iedzīvotāji varētu dzīvot mierā.
Pēkšņi iecirknī iebrāzās vecmāmiņa Maija un vectēvs Mārtiņš, izskatīdamies acīmredzami satraukti un izbijušies. Aiz viņiem sekoja Māra māte Zaiga, kura turēja rokās dēla aizmirsto telefonu un izskatījās nobijusies.
– Kas noticis? – jautāja Māris, pamanot viņu nemieru.
– Pamestajā mājā kaut kas notiek! Naktī dzirdējām gan bērnu, gan dzīvnieku vaimanas. Baidījāmies tur iet, – izsaucās Maija, aiz satraukuma gandrīz trīcot.
– Sākumā neticēju, bet naktī nevarēju aizmigt un nolēmu pārbaudīt māju. Sākumā viss šķita mierīgs, un es domāju, ka varbūt vecmāmiņa pārspīlē. Bet tad pēkšņi dzirdēju dīvainas skaņas, it kā kāds vaidētu vai gaudotu. Nobijos un aizbēgu, – dalījās savā pieredzē Mārtiņš.
Visi nolēma kopīgi doties uz pamesto māju, kur valdīja nepatīkama gaisotne. Māris, gatavojoties visneparedzamākajai situācijai, paņēma līdzi steku. Tuvojoties mājai, viņi dzirdēja dīvainas skaņas, kas radīja nemieru un spriedzi.
Neraugoties uz bailēm, viņi nolēma izmeklēt situāciju un noskaidrot, kas notiek. Māris ar trīcošu roku atvēra nedaudz pavērtās durvis un sāka iztēloties dažādas scenāriju versijas, ieskaitot iespēju, ka mājā varētu būt ieperinājušies bijušie cietumnieki vai notiek spoku aktivitātes.
Pēkšņi no mājas izskanēja skaļš vaids, kam sekoja bērna balsis. Māris nekavējoties atvēra durvis un steidzās iekšā. Viņa priekšā pavērās skumja aina – uz grīdas gulēja apmēram desmit gadus veca meitenīte ar pārsietu kāju, un blakus viņai sēdēja apraudājies sešus vai septiņus gadus vecs zēns.
Māris apmulsis skatījās uz bērniem, bet mazais zēns čukstēja: “Mums ir bail.”
– Nebaidieties, mēs esam šeit, lai jums palīdzētu, – sacīja Māris, cenšoties nomierināt bērnus.
Pārbaudot meitenes stāvokli, Māris saprata, ka situācija ir nopietna.
– Kāds, lūdzu, izsauciet palīdzību! Un atnesiet bērniem kaut ko ēdamu, – viņš aicināja apkārtējos.
Māris pārnesa meiteni uz dīvānu, un zēns tūlīt pat apsēdās viņai blakus. Vairāki ciema iedzīvotāji sanāca un ar līdzjūtību skatījās uz notiekošo.
– Kā tevi sauc? – Māris jautāja zēnam.
– Pauls, – atbildēja zēns. Situācija prasīja ātru rīcību, un Māris apņēmās izprast notikušo un palīdzēt bērniem.
– Kā sauc meiteni? – viņš jautāja, skatoties uz meiteni.
– Tā ir mana māsa Nellija, – atbildēja Pauls.
– Kā jūs šeit nonācāt? – Māris turpināja, izjūtot dziļu interesi.
– Mūsu mamma lika mums šeit paslēpties. Tētis nonāca lielos parādos, spēlējot kārtis, un prasīja no mammas naudu parādu atmaksai. Kad viņa atteicās, tētis sāka izraisīt problēmas. Vienu nakti mamma teica, lai mēs bēgam uz šo vietu. Pārkāpjot pāri žogam, Nellija savainoja kāju. Mēs divas dienas bēgām, bet Nellijai kļuva arvien sliktāk, – stāstīja Pauls.
Māris saprata, ka bērniem nepieciešama tūlītēja palīdzība un aizsardzība.
Turpmākie notikumi izveidojās kā emocionāli piesātināts stāsts. Izrādījās, ka abu bērnu mamma bija uzrakstījusi vēstuli un iedevusi to viņiem, ieteikdama meklēt Māri un viņa māti Zaigu.
– Mēs atnācām, jo mamma teica, ka jūs esat labi cilvēki un varat palīdzēt, – stāstīja Nellija, sajaucot pateicību ar bailēm.
Māris uzdeva jautājumu: “Nellija, kā sauc tavu mammu?”
– Viņas vārds ir Terēze, – atbildēja meitene, cīnoties ar asarām.
Māris jutās kā zemestrīces skarts! Ciema iedzīvotāji pārsteigti iesaucās: “Skatieties, cik Nellija ir līdzīga Mārim!” Māra māte Zaiga sāka raudāt un cieši apskāva meiteni.
Māris paņēma vēstuli no Terēzes, kurā bija lūgums parūpēties par bērniem. Viņa stāstīja, ka vīrs visu viņu īpašumu nospēlējis un kļuva vardarbīgs. Vēstulē bija arī atklāts, ka Nellija ir Māra meita.
Māris nekavējoties aizveda bērnus uz savām mājām, iekārtojot viņiem katram savu istabu.
Runājot ar Nelliju, Māris solīja, ka viņiem būs droša patvēruma vieta, bet arī norādīja, ka nepieciešams palīdzēt mammai. Viņš lūdza Nelliju izstāstīt visu par dzīvi kopā ar brāli un Terēzes vīru.
Nākamajā dienā Māris devās uz pilsētu, lai atrastu Terēzes vīru un nodotu viņu policijai, apsūdzot par viņa noziegumiem. Viņš bija apņēmies nodrošināt taisnīgumu un aizsargāt neaizsargātos.
Vakarā Māris atgriezās mājās ar izsmeltu, bet joprojām skaistu Terēzi. Abi bērni steidzās pie viņas, un visi kopā raudāja no prieka.
Terēze lūdza piedošanu no Māra un cieši viņu apskāva.
– Piedod man, Māri, ja vari. Manas dēļ tev bija tik daudz problēmu, – viņa sacīja, patiesi vēloties piedošanu.
Vakariņu laikā Māris visus pārsteidza ar paziņojumu:
– Mēs visi pieļaujam kļūdas, arī es. Tagad gribu izlabot pagātni. Šī ir mana iespēja labot to, kas noticis.
Pēkšņi Māris nokrita ceļos Terēzes priekšā, turēdams rokās gredzenu, un ar lielu prieku sacīja: “Terēze, vai tu kļūsi par manu sievu?”
Terēze ar sajūsmu atbildēja: “JĀ!” Viņa bija pārņemta ar emocionālu saviļņojumu.
Ko tu domā par šo stāstu? Vai piekrīti, ka katram mākonim ir zelta maliņa? Mēs būtu priecīgi dzirdēt tavas domas un komentārus par notikumiem!