Kādā nomaļā un mazā Latvijas ciematā norisinājās neparasts notikums. Vietējie iedzīvotāji jau kādu laiku bija ievērojuši, ka naktīs no pamestās mājas nāk dīvainas skaņas, kas atgādināja raudoša bērna vai gaudojoša dzīvnieka balsis.
Kādudien, saņēmuši drosmi, ciemata iedzīvotāji nolēma kopā ar vietējo policiju izpētīt, kas īsti notiek šajā mājā.
– Māri, – uzrunāja vietējā iedzīvotāja Maija likumsargu, – paliec te, kamēr kaimiņu puikas līst pamestajā augļu dārzā pēc āboliem.
– Bet māja taču ir tukša, ļauj bērniem ēst ābolus, lai viņi var atpūsties, – atbildēja Māris.
– Tos ābolus varētu pārdot tirgū, lai tie nesapūst, – Maija piebilda, tūlīt saprazdama, ka ir pārkāpusi savu lomu.
Policists pasmaidīja, jo zināja, ka Maija parasti vāc ābolus un pārdod tos tirgū, lai nopelnītu sev iztiku.
– Tad jūs rūpējaties, lai tie nonāk tirgū? – jautāja likumsargs.
– Kā tu vari apgalvot, ka man ir kāda saistība ar šiem āboliem? Tie taču nevienam nepieder, un es pat plānoju lūgt vīru izveidot celiņu uz ābeļdārzu, lai bērni nesabojātu augļus. Tie ir īpaši āboli.
– Jā, izveidojiet celiņu, bet es vakarā noteikti pārbaudīšu situāciju, – stingri atbildēja Māris.
Vecmāmuļa Maija, izskrējusi no ciema iecirkņa, apņēmīgi devās prom. Viņa bija gatava pierādīt savu taisnību un aizstāvēt ābeļdārzu.
Māris bija godprātīgs cilvēks, kas nopietni izturējās pret saviem pienākumiem, tādējādi iemantojot ciema iedzīvotāju uzticību. Viņš centās darīt visu pēc labākās sirdsapziņas.
Viņa sirds piederēja meitenei vārdā Terēze, un abi bija izplānojuši kopīgu nākotni, gatavojoties laulībām. Tomēr Terēzes labākajai draudzenei Natālijai tas nebija pa prātam, tāpēc viņa izdomāja viltīgu plānu.
Natālija uzaicināja Māri pie sevis, lūdzot palīdzēt pārvietot smagu kasti. Sākumā viss šķita nevainīgi, taču tad viņa piedāvāja Mārim vīna glāzi, un vēl vienu, līdz viņš piekrita.
Māris pamodās no Natālijas vecāku kliedzieniem un izbrīnītajiem skatieniem… Šis apkaunojošais incidents ātri kļuva par negantu viltību, kas smagi skāra Māra dzīvi un viņa attiecības ar Terēzi.
…kurus atrada guļam kopā.
Terēze, neko neskaidrojot, atstāja Māri un pārcēlās uz pilsētu. Māris bija satriekts un nesaprata, kā tikt galā ar šo notikumu, jo viņš nebija vainīgs. Tas viss bija Natālijas rūpīgi izplānots scenārijs.
Tikmēr jaunais vīrietis, kas ienāca Terēzes dzīvē, saņēma iespēju pievienoties jaunam dienestam. Viņš nolēma mainīt savu dzīvi, sāka gatavoties jaunajam darbam un aizgāja no ierastās vides, kurā Māris vēl tikko bija bijis.
Māris, sajūtu un neizpratnes pārņemts, mēģināja sakārtot savu dzīvi no jauna. Viņa māte Zaiga, asarām acīs, nespēja viņu atturēt no šī lēmuma.
Pēc deviņiem gadiem, Māris atgriezās dzimtajā ciemā. Viņa māte bija priecīga redzēt viņu atpakaļ mājās. Māris bija sveiks un vesels, bet viņa dzīve bija stipri mainījusies. Atgriežoties ciemā, viņš uzzināja, kas noticis ar viņa mīļoto Terēzi un kāds liktenis piemeklējis Natāliju, kura bija izspēlējusi ļauno joku…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā