57 gadu vecumā es zaudēju savu vienīgo dēlu. Kad man palika 67, pārcēlos uz dzīvi Īrijā. Tas ir sarežģīts stāsts par manu atgriešanos
Dzīvē jāiemācās novērtēt katrs mirklis. Un, ja šonakt nav izdevies izgulēties — nekas traks, izgulēšos pa dienu vai arī nākamajā naktī. Jo galu galā — uz darbu man vairs nav jāiet! Ir svarīgi atrast sev mīļāko nodarbi — kaut ko, kas aizrauj. Ja aizraušanās ir vairākas, tas ir vēl labāk. Jaunībā un brieduma gados nekad nepietika laika, bet tagad tāds ir. Katram gadalaikam savs prieks: pavasarī un vasarā — dārzs, rudenī un ziemā — grāmatas un filmas. Cik vēl neizlasītu, cik vēl nenoskatītu!
Parūpēties par sevi
Rūpes par sevi sākas ar gudru uztura izvēli — jācenšas atturēties no kaitīgiem ēdieniem, pat ja tie garšo. Es priekšroku dodu dārzeņiem, augļiem, žāvētajiem augļiem, riekstiem, zivīm, vistas gaļai, piena produktiem un putrām. “Atļaut sev” — tā ir skaļa frāze, jo bieži vien mani ar riekstiem un žāvētiem augļiem palutina bērni. Baltmaizi, kūpinājumus un saldumus cenšos neēst. Bet kafija — tā gan ir mana vājība. Bez tās šobrīd neiztieku.
Katru rītu, ja laikapstākļi nav pārāk skarbi, piespiežu sevi iziet laukā. Kāpēc “piespiežu”? Kāpēc ne ar prieku? Tāpēc, ka rītā nākas sevi pierunāt: “Ej, ej! Ieelpo svaigu gaisu! Tas nāk par labu sirdij! Un arī kājām vajag kustēties!”
Viena diena manā dzīvē
Mans dēls Uldis nāca pasaulē negaisa laikā. Un es to nesaku pārnestā nozīmē, lai gan šī metafora būtu spēcīga. Tas tiešām bija negaiss — 1983. gada 2. augustā. Tā bija nakts, kad šķita, ka debesis pārplīst pušu, un jebkura māte kļūst par pasaules centru. Uldis piedzima skaļš un ideāls. Tikmēr viņa tēvs pavadīja laiku pie draugiem svinībās. No šī cilvēka es aizgāju vēl pirms Uldis pateica savu pirmo vārdu.
Man bija sajūta, ka šim bērnam jau no paša sākuma ir dvēseles bagātība — it kā viņš būtu piedzimis ar bibliotēkas karti kabatā. Kad Uldim bija septiņi, mēs kļuvām par komandu pret visu pasauli. Dalījām brokastu pārslas, savus iekšējos jokus, vienādus džemperus un dīvainu aizraušanos ar vāveru video. Viņš bija mans sabiedrotais šajā garajā, ne pārāk spožajā spēlē. Un tad vienā dienā — viņa vairs nebija.
Brīdis, kad nodzisa gaisma
Es neaprakstīšu telefona zvanu. Es neaprakstīšu ceļu un to, kā tas notika. Ne tāpēc, ka nevarētu. Bet tāpēc, ka tad tu šo stāstu neizlasītu līdz beigām. Un es gribu, lai tu to izlasi. Teikšu tikai vienu: kad aiziet tavs bērns, tas nav vienkārši zaudējums. Tas ir gravitācijas sabrukums. Tu kļūsti par cilvēku, kas bezmērķīgi klīst ap savu ledusskapi. Uldim bija 28. Negadījums kalnos, tā viņi teica. Pēkšņi.
Es šo sajūtu nēsāju sevī desmit gadus. Piecos gados es novecoju par trīsdesmit. Pārstāju cept. Pārstāju zīmēt. Pārstāju pamanīt, kad kāds man atvēra durvis. Līdz vienā maija otrdienā, pirms trim gadiem, piecēlos un pateicu: “Pietiek.” Un tad viss kļuva citādi.
Sievietes deklarācija
Man bija 67, naudas gandrīz nebija un neatcerējos, kad pēdējo reizi lietoju zobu diegu. Bet kaut kas manī notika. Tas nebija klikšķis, drīzāk krakšķis. Es vairs negribēju vienkārši eksistēt. Ne tā, kā agrāk — nē. Es paņēmu jaunu dienasgrāmatu un uzrakstīju pirmo teikumu: “Ar šo es pasludinu priecīgu dumpi.”
Tajā pašā nedēļā es pametu māju, kur atvilktnē joprojām gulēja Ulda zeķes, un pārcēlos uz Īriju. Tajā pašā mēnesī pieteicos darbā par aizvietotājskolotāju latviešu skolā. Pēc trim mēnešiem ievācos mazā dzīvoklī, kur saules stari krita uz grīdas tā, it kā sveiktu mani ar aplausiem par to, ka esmu pamodusies.
Un par skolēniem man ir ko pastāstīt: viņi visi ir apsēsti ar telefoniem. Bet viņi ir arī mazi cilvēciņi, kas ļoti alkst, lai viņus ievēro. Un es viņus redzu. Caur brillēm. Ar sirdi. Katru dienu, no pirmdienas līdz piektdienai. Es mācu angļu valodu, bioloģiju, algebru un visu pārējo, no kā bēg īstie skolotāji.
Viņi mani sauc par “miss Bi”. Es nevaru ciest TikTok stundu laikā, BET atļauju vienu deju pauzi nedēļā — un tas viņiem ir kā dārgums. Es šo darbu mīlu tik ļoti, ka turpināšu to darīt, līdz brīdim, kad atradīšu mašīnas atslēgas saldētavā un aizmirsīšu, ka “cos(x)” nav drukas kļūda.
Kavalieris ar bīstama vīrieša izskatu
Tagad par Bredu. Bredam ir 60. Viņš brauc ar motociklu. Viņam pieder četri lina krekli. Viņš gatavo ēdienus ar safrānu. Viņš mani sauc par “Džei-Bi”. Es viņu satiku dzejas vakarā, uz kuru mani pierunāja aiziet kaimiņiene — enerģētisko prakšu cienītāja, kura reiz piespieda mani dzert seleriju sulu pilnmēness laikā.
Breds lasīja dzejoli. Par siltām rokām, tomātu zupu un vēl kaut ko — bet es to neatceros, jo pirmo reizi desmit gados sajutu, kā mani atkal pārņem aizrautība. Viņš aicināja mani uz randiņu. Es piekritu, bet teicu: “Zini, es vakariņoju 16:30 un dažreiz pārāk emocionāli reaģēju uz filmām, piemēram, “Titāniks” mani spēj aizkustināt arī desmito reizi.”
Viņš atbildēja: “Ideāli. Es vāru lielisku zupu, un mani var aizkustināt pat auto apdrošināšanas reklāmas.” Kopš tā laika mēs dejojam kopā. Te viss atkal kļūst mazliet neparasts. Es sarunājos ar Uldi. Ne katru dienu, bet bieži.
Kad multenē redzu vāveri, kas taisa salto? Tas noteikti ir viņš. Kad stāstu joku klasē un visi sāk smieties? Tas viņš aplaudē. Reiz atradu uz ielas veiksmes cepumiņu. Tā vienkārši gulēja. Es to atvēru. Tur bija rakstīts: “Prieks nāk mazās zeķēs.” Kā to lai saprot?
Lasi vēl: Eksperts pauž viedokli cik patiesībā bieži būtu jāmaina gultas veļa vai palags
Prieka atkarīgā
Tā es sevi šobrīd dēvēju. PRIEKA ATKARĪGĀ. Mani sajūsmina…
— Kā skolēni mani sauc par “miss Bi”
— Kā Breds masē man plecus, domādams, ka guļu
— Svaigu dvieļu smarža
— Labi nogatavojušies avokado
— Vecu grāmatu aromāts
— Sveces liesma drūmā otrdienā
— Brīži, kad cilvēki min manu vecumu
— Tas, ka esmu atkopusies nevis tāpēc, ka laiks aizskrēja, bet tāpēc, ka izvēlējos to darīt
— Tas, ka Uldis ir ar mani. Ne pelnos, bet kā smiekli, mīlestība un dīvainas sakritības, kas atgādina zīmes.
Septembrī man būs 70
Es ēdīšu kūku. Uzvilkšu mirdzošus gliterus. Ļaušu Bredam atkal noskaitīt to pašu dzejoli par tomātu zupu. Es smiešos un likšu kādam pusaudzim ieplest acis pārsteigumā. Nopirkšu balonu, un droši vien to arī tūlīt pazaudēšu. Es neesmu svētā. Es neesmu “atlaidusi visu”. Joprojām dažreiz mostos ar ilgošanos pēc Ulda galvas smaguma uz sava pleca filmu vakaros. Bet es palikšu šeit, jo mājas man atgādina pārāk daudz. Varbūt tāpēc daudzi cilvēki dodas prom… es nezinu.
Lasi vēl: Mežsargs izglābj vilku no slazda, un notikumi, kas sekoja, maina viņa uztveri par meža dzīvniekiem
Taču es vairs neesmu apjukusi vai pazudusi dzīvē. Es esmu šeit un tagad. Un gribu pateikt vienu:
Nekad nav par vēlu. Izsludini sev jaunu sākumu. Izkāp no drupām. Izej gaismā. Atrodi darbu, kas liek smaidīt pat krunciņām. Apēd kūku. Mīli, ko vēlies. Un, lūdzu, pārbaudi saldētavu — varbūt tur slēpjas atslēgas.
