Kavalieris ar bīstama vīrieša izskatu
Tagad par Bredu. Bredam ir 60. Viņš brauc ar motociklu. Viņam pieder četri lina krekli. Viņš gatavo ēdienus ar safrānu. Viņš mani sauc par “Džei-Bi”. Es viņu satiku dzejas vakarā, uz kuru mani pierunāja aiziet kaimiņiene — enerģētisko prakšu cienītāja, kura reiz piespieda mani dzert seleriju sulu pilnmēness laikā.
Breds lasīja dzejoli. Par siltām rokām, tomātu zupu un vēl kaut ko — bet es to neatceros, jo pirmo reizi desmit gados sajutu, kā mani atkal pārņem aizrautība. Viņš aicināja mani uz randiņu. Es piekritu, bet teicu: “Zini, es vakariņoju 16:30 un dažreiz pārāk emocionāli reaģēju uz filmām, piemēram, “Titāniks” mani spēj aizkustināt arī desmito reizi.”
Viņš atbildēja: “Ideāli. Es vāru lielisku zupu, un mani var aizkustināt pat auto apdrošināšanas reklāmas.” Kopš tā laika mēs dejojam kopā. Te viss atkal kļūst mazliet neparasts. Es sarunājos ar Uldi. Ne katru dienu, bet bieži.
Kad multenē redzu vāveri, kas taisa salto? Tas noteikti ir viņš. Kad stāstu joku klasē un visi sāk smieties? Tas viņš aplaudē. Reiz atradu uz ielas veiksmes cepumiņu. Tā vienkārši gulēja. Es to atvēru. Tur bija rakstīts: “Prieks nāk mazās zeķēs.” Kā to lai saprot?
Lasi vēl: Eksperts pauž viedokli cik patiesībā bieži būtu jāmaina gultas veļa vai palags
Prieka atkarīgā
Tā es sevi šobrīd dēvēju. PRIEKA ATKARĪGĀ. Mani sajūsmina…
— Kā skolēni mani sauc par “miss Bi”
— Kā Breds masē man plecus, domādams, ka guļu
— Svaigu dvieļu smarža
— Labi nogatavojušies avokado
— Vecu grāmatu aromāts
— Sveces liesma drūmā otrdienā
— Brīži, kad cilvēki min manu vecumu
— Tas, ka esmu atkopusies nevis tāpēc, ka laiks aizskrēja, bet tāpēc, ka izvēlējos to darīt
— Tas, ka Uldis ir ar mani. Ne pelnos, bet kā smiekli, mīlestība un dīvainas sakritības, kas atgādina zīmes.
Septembrī man būs 70
Es ēdīšu kūku. Uzvilkšu mirdzošus gliterus. Ļaušu Bredam atkal noskaitīt to pašu dzejoli par tomātu zupu. Es smiešos un likšu kādam pusaudzim ieplest acis pārsteigumā. Nopirkšu balonu, un droši vien to arī tūlīt pazaudēšu. Es neesmu svētā. Es neesmu “atlaidusi visu”. Joprojām dažreiz mostos ar ilgošanos pēc Ulda galvas smaguma uz sava pleca filmu vakaros. Bet es palikšu šeit, jo mājas man atgādina pārāk daudz. Varbūt tāpēc daudzi cilvēki dodas prom… es nezinu.
Lasi vēl: Mežsargs izglābj vilku no slazda, un notikumi, kas sekoja, maina viņa uztveri par meža dzīvniekiem
Taču es vairs neesmu apjukusi vai pazudusi dzīvē. Es esmu šeit un tagad. Un gribu pateikt vienu:
Nekad nav par vēlu. Izsludini sev jaunu sākumu. Izkāp no drupām. Izej gaismā. Atrodi darbu, kas liek smaidīt pat krunciņām. Apēd kūku. Mīli, ko vēlies. Un, lūdzu, pārbaudi saldētavu — varbūt tur slēpjas atslēgas.
