Satiku draugu mežsargu, kurš man pastāstīja par saviem piedzīvojumiem šī gada meža gaitās. Domāju, ka arī jums tas būs interesanti
Viņš jau trīsdesmit gadus strādāja kā mežsargs. Jaunībā viņu iesauca Sibīrijas mežos, un tur viņš palika uz visiem laikiem. Šis skarbais apvidus ar bezgalīgajiem mežiem, straujajām upēm un stāvajām kalnu nogāzēm kļuva par viņa mājām, bet meža dzīvnieki — gandrīz par radiniekiem.
Aprīļa rīts bija neparasti silts. Sniegs mežā bija gandrīz nokusis, atsedzot pērnā gada lapas un pirmos, sīkos jaunās zāles dzinumus. Valdis zināja, ka pavasaris ir īpašs laiks meža iemītniekiem: tieši aprīlī un maijā vilkiem piedzimst mazuļi.
Mežsargs gāja pa labi zināmu taciņu, pārbaudot rezervāta robežas un fiksējot koku stāvokli pēc ziemas. Mugursomā viņš nesa mērīšanas instrumentus, termosu ar tēju un sviestmaizes — gaidāma bija gara diena. Pēkšņi meža klusumu pārtrauca stiepta vilka gaudošana. Valdis apstājās, ieklausoties. Skaņa atkārtojās — tas nebija parasts vilka gaudiens.
— Kas tur notiek? — nomurmināja mežsargs, atstājot mugursomu pie lielas priedes un dodoties skaņas virzienā.
Gaudošana kļuva arvien tuvāka, un drīz Valdis nonāca nelielā pļaviņā. Tur viņš ieraudzīja lielu vilceni — pie koka ķepas bija cieši iespiestas lamatas. Dzīvnieks izskatījās novārdzis. Spalva uz skausta bija sacēlusies. Vilcene centās sakost dzelzs lamatas, bet bez panākumiem. Apkārt lamatu vietai zeme bija samīdīta.
— Ak, — klusi izelpoja Valdis. — Cik ilgi tu šeit esi bijusi?
Dzīvnieks pagrieza galvu cilvēka balss dzirdēdams. Viņas dzeltenajās acīs bija manāmas bailes, bet vienlaikus arī apņēmība aizstāvēt sevi. Viņa atņirdza ilkņus un dobji ierūcās, taču Valdis pamanīja galveno: dzīvnieka sāni bija apaļi, bet kustības piesardzīgas.
— Grūta situācija, — saprata mežsargs. — Un, spriežot pēc visa, drīz būs mazuļi. Pēc 60–65 dienām vilka mazuļi parādās tieši šajā gadalaikā.
Valdis lēnām atkāpās, rādot dzīvniekam, ka nekaitēs. Taču pilnībā aiziet viņš nevarēja — vilcene kopā ar vēl nedzimušajiem mazuļiem būtu nolemta bojāejai.
— Klausies, skaistule, — viņš mierīgā, klusinātā balsī uzrunāja dzīvnieku. — Es tev nekaitēšu. Zinu, ka baidies, bet, ja mēs neizņemsim šo dzelzs gabalu, tu saproti, kas notiks. Vilcene uzmanīgi vēroja katru viņa kustību. Valdis apsēdās zemē, lai izskatītos mazāk draudīgs, un sāka lēnām novilkt jaku.
— Dienesta laikā uz robežas man nācās palīdzēt ievainotiem dzīvniekiem, — viņš runāja vairāk pats ar sevi. — Galvenais ir neveikt straujas kustības un saglabāt mieru.
Mežsargs aptina jaku ap labo roku — gadījumam, ja vilcene mēģinātu kaut ko darīt. Ar kreiso roku viņš izvilka no kabatas lauzni un sāka rakt zemi ap lamatu, cenšoties to atbrīvot no stiprinājuma.
— Paciesties vēl nedaudz, — nomurmināja Valdis, sajūtot, kā, neskatoties uz vēsumu, kļūst karsti. — Drīz tevi atbrīvošu. Vilcene pārstāja rūkt. Valdis saprata, ka process ir sācies.
— Tas sākas, — viņš nodomāja. — drīz būs mazuļi.
Darbojoties, mežsargs beidzot atbrīvoja lamatu stiprinājumu. Tagad vajadzēja nospiest atsperes mehānismu, lai lamatas atvērtos. Tas prasīja abas rokas un lielu spēku.
— Piedod, meitenīt, tagad būs kā būs, — viņš brīdināja un strauji nospieda mehānismu.
Lasi vēl: Vecmeistaru ieteikums: kā atbrīvot virtuves caurules, netērējot ne centa
Lamatas klikšķēja un atvērās. Vilcene iegaudoja, bet bija brīva. Viņa mēģināja piecelties, taču tas neizdevās. Valdis ātri novilka kreklu un saplēsa to strēmelēs, lai palīdzētu dzīvniekam. Vilcene bija pārāk novārgusi, lai pretotos.
— Tevi jānogādā siltumā, — izlēma mežsargs. — Netālu ir mana ziemas mājiņa.
Veca būdiņa atradās pus kilometra attālumā no pļavas. Valdis to izmantoja kā atpūtas vietu garo apgaitu laikā. Tur bija sauss, silts un droši. Mežsargs uzmanīgi pacēla vilceni. Viņa bija smaga, īpaši savā stāvoklī, bet gadi fiziska darba mežā bija devuši savu rezultātu.
— Turies, — viņš čukstēja. — Tiklīdz būsim būdiņā, taviem mazajiem būs droši un silti.
Ziemas mājiņā Valdis noguldīja vilceni uz vecām, siltām ādām pie krāsns un iededzināja uguni. Drīz telpa piepildījās ar omulīgu siltumu. Viņš nolika blakus bļodu ar ūdeni un atkāpās pie loga, dodot dzīvniekam vietu. Viss noritēja ātri — un pēc dažām stundām pieci mazi vilcēni kustējās pie mātes vēdera, meklējot pienu.
— Cik skaisti, — aizkustināts sacīja Valdis, vērodams ģimeni.
Vilcene laizīja mazuļus, sildot tos. Ik pa laikam viņa pacēla galvu un skatījās uz mežsargu — bailes bija pazudušas. Acīs bija nogurums, bet arī pateicība. Trīs dienas Valdis rūpējās par neparastajiem viesiem. Viņš nesa vilcenei gaļu un ūdeni, mainīja pakaišus, uzturēja krāsns uguni. Dzīvnieks ļāva viņam būt tuvumā, vairs nerūca un nemēģināja sakost.
— Tu esi saprātīga, — viņš ar viņu runāja. — Tu saproti, ka es tikai palīdzēju.
Lasi vēl: Eksperts pauž viedokli cik patiesībā bieži būtu jāmaina gultas veļa vai palags
Ceturtdienas rītā, kad saules stari spīdēja būdiņas logā, vilcene piecēlās. Cietusī kāja vēl jutās, taču viņa spēja atsperties. Māte uzmanīgi paņēma vienu vilcēnu un devās uz durvīm. Valdis atvēra durvis un atkāpās. Vilcene iznesa visus piecus mazuļus zem krūma un atgriezās būdiņā. Viņa piegāja pie mežsarga un klusi iežēlojās — tāpat kā suņi, izsakot pateicību.
— Lūdzu, meitenīt, — Valdis pasmaidīja. — Audzini savus bērnus.
Vilcene vēlreiz paskatījās viņam acīs, tad paņēma vilcēnus un pazuda mežā. Valdis ilgi stāvēja būdiņas slieksnī, vērojot attālinājušos dzīvniekus. Sajūta bija unikāla — lepnums un cieņa pret dabas gudrību.
Pēc mēneša, veicot rezervāta apgaitu, Valdis dzirdēja pazīstamu gaudošanu. Viņš apstājās un atbildēja, cik prata, atdarinot vilka balsi. Gaudošana atkārtojās tuvāk, un no biezokņa parādījās pazīstams siluets.
Vilcene stāvēja meža malā, blakus viņai skraidīja pieci paaugušies vilcēni. Viņa mierīgi skatījās uz mežsargu, it kā iepazīstinot ar saviem bērniem. Viens no vilcēniem — visdrosmīgākais — pat pāris soļus spera cilvēka virzienā, bet māte klusi ierūcās, un mazulis atgriezās.
— Malacis, — Valdis pamāja ar galvu. — Māci viņus būt piesardzīgiem. Vilcene pamāja ar asti — gandrīz kā suns — un aizveda ģimeni atpakaļ mežā.
Šis stāsts izplatījās apkārtnē, kad Valdis to pastāstīja kolēģiem mežsargiem. Daži neticēja, citi brīnījās. Bet pats Valdis zināja skaidri: tajā pavasara dienā viņš ne tikai izglāba sešu dzīvnieku dzīvības — viņš pieredzēja dabas noslēpumu, kur līdzjūtība un izdzīvošana saplūst vienā.
Lamatas rezervātā vairs neparādījās — Valdis ieviesa regulāras apgaitas. Vilku ģimene vēl ilgi atgādināja par sevi — dažkārt uz takām viņš atrada nelielas dāvanas: skaistus akmeņus un interesantus sakneņus, it kā dzīvnieki atbildētu ar labu uz labu.
Daba prot būt pateicīga — tikai jāmāk to pamanīt. Bet vai jums kādreiz ir nācies palīdzēt meža dzīvniekiem? Dalieties komentāros ar saviem stāstiem par sastapšanos ar meža iemītniekiem un cilvēka un dabas savstarpējo palīdzību!
