Ziemas mājiņā Valdis noguldīja vilceni uz vecām, siltām ādām pie krāsns un iededzināja uguni. Drīz telpa piepildījās ar omulīgu siltumu. Viņš nolika blakus bļodu ar ūdeni un atkāpās pie loga, dodot dzīvniekam vietu. Viss noritēja ātri — un pēc dažām stundām pieci mazi vilcēni kustējās pie mātes vēdera, meklējot pienu.
— Cik skaisti, — aizkustināts sacīja Valdis, vērodams ģimeni.
Vilcene laizīja mazuļus, sildot tos. Ik pa laikam viņa pacēla galvu un skatījās uz mežsargu — bailes bija pazudušas. Acīs bija nogurums, bet arī pateicība. Trīs dienas Valdis rūpējās par neparastajiem viesiem. Viņš nesa vilcenei gaļu un ūdeni, mainīja pakaišus, uzturēja krāsns uguni. Dzīvnieks ļāva viņam būt tuvumā, vairs nerūca un nemēģināja sakost.
— Tu esi saprātīga, — viņš ar viņu runāja. — Tu saproti, ka es tikai palīdzēju.
Lasi vēl: Eksperts pauž viedokli cik patiesībā bieži būtu jāmaina gultas veļa vai palags
Ceturtdienas rītā, kad saules stari spīdēja būdiņas logā, vilcene piecēlās. Cietusī kāja vēl jutās, taču viņa spēja atsperties. Māte uzmanīgi paņēma vienu vilcēnu un devās uz durvīm. Valdis atvēra durvis un atkāpās. Vilcene iznesa visus piecus mazuļus zem krūma un atgriezās būdiņā. Viņa piegāja pie mežsarga un klusi iežēlojās — tāpat kā suņi, izsakot pateicību.
— Lūdzu, meitenīt, — Valdis pasmaidīja. — Audzini savus bērnus.
Vilcene vēlreiz paskatījās viņam acīs, tad paņēma vilcēnus un pazuda mežā. Valdis ilgi stāvēja būdiņas slieksnī, vērojot attālinājušos dzīvniekus. Sajūta bija unikāla — lepnums un cieņa pret dabas gudrību.
Pēc mēneša, veicot rezervāta apgaitu, Valdis dzirdēja pazīstamu gaudošanu. Viņš apstājās un atbildēja, cik prata, atdarinot vilka balsi. Gaudošana atkārtojās tuvāk, un no biezokņa parādījās pazīstams siluets.
Vilcene stāvēja meža malā, blakus viņai skraidīja pieci paaugušies vilcēni. Viņa mierīgi skatījās uz mežsargu, it kā iepazīstinot ar saviem bērniem. Viens no vilcēniem — visdrosmīgākais — pat pāris soļus spera cilvēka virzienā, bet māte klusi ierūcās, un mazulis atgriezās.
— Malacis, — Valdis pamāja ar galvu. — Māci viņus būt piesardzīgiem. Vilcene pamāja ar asti — gandrīz kā suns — un aizveda ģimeni atpakaļ mežā.
Šis stāsts izplatījās apkārtnē, kad Valdis to pastāstīja kolēģiem mežsargiem. Daži neticēja, citi brīnījās. Bet pats Valdis zināja skaidri: tajā pavasara dienā viņš ne tikai izglāba sešu dzīvnieku dzīvības — viņš pieredzēja dabas noslēpumu, kur līdzjūtība un izdzīvošana saplūst vienā.
Lamatas rezervātā vairs neparādījās — Valdis ieviesa regulāras apgaitas. Vilku ģimene vēl ilgi atgādināja par sevi — dažkārt uz takām viņš atrada nelielas dāvanas: skaistus akmeņus un interesantus sakneņus, it kā dzīvnieki atbildētu ar labu uz labu.
Daba prot būt pateicīga — tikai jāmāk to pamanīt. Bet vai jums kādreiz ir nācies palīdzēt meža dzīvniekiem? Dalieties komentāros ar saviem stāstiem par sastapšanos ar meža iemītniekiem un cilvēka un dabas savstarpējo palīdzību!
