Viņu šķiršanās notika bez skandāliem – klusi un nosvērti, katram turpinot savu dzīvi atsevišķi.
Trīs gadus valdīja miers, un šķita, ka neskaidrības ir palikušas pagātnē, neatgriezeniski atrisinātas.
Tomēr šo līdzsvaru satricināja negaidīts pavērsiens – bijusī vīramāte izlēma tiesas ceļā aktualizēt jautājumu par Purvciema dzīvokli, kas kādreiz piederējis abiem laulātajiem kopīgi. Šis solis atvēra vecas brūces un atdzīvināja spriedzi starp ģimenēm, kuras reiz bija ļoti cieši saistītas.
— Lauma, pie jums ir atnākusi viešņa, — sekretāres balss atskanēja klausulē. — Viņa uzstāj, ka lieta esot neatliekama.
— Ilze, vai šo sarunu nevarētu pārcelt uz rītdienu? Man šobrīd ir darbi, kas negaida.
— Viņa atsakās gaidīt. Teica, ka prom nedosies, kamēr nebūs ar jums aprunājusies.
Lauma atmeta ar roku un, novēršoties no ekrāna, caur stikla starpsienu ieraudzīja siluetu, kuru atpazītu jebkurā situācijā. Signe — nevainojami sakārtoti mati, klasisks kostīms un pašpārliecināta stāja.
— Labi, lūdziet viņu ienākt.
Bijušā vīra māte pārliecinoši iegāja kabinetā un, pacēlusi galvu, apstājās pie Laumas galda.
— Labdien. Mums jārunā nopietni.
— Labdien, Signe. Apsēdieties, lūdzu.
— Es dzirdēju, ka Rūdolfs plāno apprecēties.
Lauma pārsteigta pacēla uzacis.
— Es priecājos par viņu. Bet kā tas attiecas uz mani?
— Tas attiecas tieši. Dzīvoklis, kurā tu dzīvo kopā ar Lieni, tika iegādāts jūsu laulības laikā. Pēc likuma puse no tā pienākas manam dēlam, — Signe uz Laumu vērās nopietni. — Rūdolfs nevajadzētu īrēt dzīvokli, ja tev ir trīsistabu mājoklis.
— Atvainojiet, bet šo jautājumu mēs atrisinājām jau šķiršanās laikā. Rūdolfs pats atteicās no pretenzijām uz dzīvokli. Manu vecāku veikto pirmo iemaksu un visus pārējos maksājumus veicu es pati.
— Laulības laikā iegādāts īpašums ir dalāms, — mierīgi, bet noteikti sacīja Signe. — Mutiskas vienošanās nav juridiski saistošas. Esmu konsultējusies ar juristu – Rūdolfs var pieprasīt savu daļu.
— Kāpēc tu to dari? — Lauma klusi jautāja. — Mēs šķīrāmies mierīgi. Rūdolfs regulāri tiekas ar meitu un palīdz finansiāli.
— Tāpēc, ka viņam varētu būt jauna ģimene. Kur viņi dzīvos? Īrētā dzīvoklī, kamēr tu ar Lieni esi trīsistabu mājoklī? Mums ir jāsakārto dokumenti dzīvokļa sadalīšanai.
— Signe, varbūt tomēr meklēsim citu risinājumu?
— Nē, šis ir taisnīgi! — Viņas balss kļuva stingrāka. — Manam dēlam pienākas viņa daļa. Ja mēs nevarēsim vienoties, šo jautājumu nāksies risināt tiesā.
Signe piecēlās un devās uz izeju. Lauma viņu pavadīja ar skatienu, sajūtot, kā rokās ielavās neliela trīce. Trīs salīdzinoši mierīgi gadi pēc šķiršanās bija beigušies.
Vakarā, kad Liene jau gulēja, Lauma sastādīja bijušā vīra numuru.
— Rūdolfs, mums jārunā. Tava māte šodien ieradās pie manis darbā.
— Jā, es zinu, — Rūdolfa balss skanēja nogurusi. — Viņa man piezvanīja pēc sarunas ar tevi.
— Un ko tu par to domā?
— Lauma, tu mani pazīsti. Es nemainu savus lēmumus. Dzīvoklis pieder tev un Lienei, un es uz to nepretendēju.
— Tad varbūt tev vajadzētu to paskaidrot savai mammai?
— Es jau mēģināju. Viņa uzskata, ka es nedrīkstu atteikties no savas daļas. Bet es saprotu situāciju — hipotēku maksāji viena, vecāki palīdzēja ar pirmo iemaksu. Un galu galā, kā es varētu pieprasīt daļu no mājokļa, kurā dzīvo mana meita?
— Paldies, ka saproti, — Lauma nedaudz atslāba. — Tava mamma mani šodien patiešām pārsteidza ar saviem izteikumiem par tiesu.
— Nesatraucies. Tiesas nebūs. Es vēlreiz ar viņu parunāšu.
Nākamajā dienā Lauma devās pakaļ Lienei uz skolu, bet meita izskatījās satraukta.
— Kas noticis, zaķīt?
— Vecmāmiņa Ira bija atnākusi pie manis. Viņa teica, ka tu pret mani izturies netaisnīgi.
Lauma apstājās:
— Ko viņa tieši teica?
— Ka tu atņem tētim viņa daļu dzīvoklī. Un ka tevis dēļ man nekad nebūšot brāļa vai māsas, jo tētim nebūšot, kur dzīvot ar savu jauno ģimeni.
— Liene, klausies mani uzmanīgi, — Lauma maigi teica. — Tētis pats nolēma dzīvokli atstāt mums. Viņš grib, lai tev būtu stabila māja. Neviens nevienam neko neatņem.
— Bet kāpēc vecmāmiņa tā saka?
— Dažreiz pieaugušie redz lietas atšķirīgi. Taču tu jau zini, ka mēs ar tēti cenšamies visu atrisināt mierīgi, vai ne?
Mājās Lauma atvēra e-pastu un ieraudzīja vēstuli no nepazīstama advokāta. Tajā tika piedāvāts “izskatīt īpašuma dalīšanas iespēju ārpustiesas ceļā”. Bija skaidrs, ka Signe nolēmusi rīkoties.
Pēc dažām dienām kāpņu telpā kaimiņš piegāja pie Laumas.
— Vai varat iedomāties? Pie manis pienāca kāda sieviete un iztaujāja par jums. Viņa gribēja zināt, cik ilgi dzīvojat dzīvoklī un kas veicis remontu. Es teicu, ka nezinu, jo nesen ievācos, bet viņa turpināja jautāt. Teica, ka tas esot svarīgi.
Lauma dziļi ievilka elpu, sajūtot, kā viņas satraukums pieaug.
— Paldies, ka pastāstījāt, — viņa atbildēja kaimiņam un devās tālāk, cieši turot somu rokās. Viņa saprata — tas bija tikai sākums.
Tajā pašā vakarā viņa sazinājās ar savu advokātu.
— Man šķiet, ka jābūt gatavai jebkuram pavērsienam. Signe ir nopietni noskaņota, un, iespējams, būs nepieciešami dokumenti.
Advokāts viņu mierīgi uzklausīja un atbildēja:
— Nesatraucieties. Jūsu situācija ir stabila, un likums ir jūsu pusē. Ja spiediens turpināsies, mēs to risināsim juridiskā ceļā. Taču pagaidām pieiesim tam stratēģiski.
Lauma piekrita un nolika klausuli. Viņa apsēdās uz dīvāna, vērojot Lieni, kura rotaļājās ar savām lellēm. Tik daudz, ko sargāt. Tik daudz, kas svarīgs.
— Kāda sieviete? Kā viņa izskatījās?
— Cienījama, vecāka. Frizūra kārtīga, uzvalks dārgs.
Laumai pār muguru pārskrēja auksts drebulis. Viņa saprata, ka Signe nolēmusi izmantot citu pieeju – caur aizbildnību.
Vakarā viņa atkal piezvanīja Rūdolfam:
— Man šķiet, ka tava mamma sāk rīkoties citādi. Viņa bija skolā pie Lienes, runā ar kaimiņiem, it kā īpaši rūpētos par mūsu meitu.
— Nu… — Rūdolfs uz brīdi apklusa. — Es to no viņas negaidīju. Atvainojos. Es noteikti ar viņu parunāšu.
— Rūdolf, ar sarunām vien vairs nepietiek. Viņa mēģina ietekmēt Lieni! Vai tu vari kaut kā to apturēt?
— Es mēģināšu. Viņa domā, ka rīkojas manās interesēs. Saka, ka esmu pārāk piekāpīgs un ka citi to izmanto.
— Un kā tu pats uz to skaties?
— Es domāju, ka viņa pārkāpj robežas. Bet… viņa ir mana māte. Es nevaru vienkārši novērsties no viņas.
— Bet viņas rīcība var negatīvi ietekmēt mūsu meitu!
Iestājās gara pauze.
— Labi, es kaut ko izdomāšu, — beidzot atbildēja Rūdolfs.
Tomēr situācija tikai saasinājās. Signe sāka parādīties skolā gandrīz katru dienu. Viņa sagaidīja Lieni pēc stundām, dāvināja saldumus un mazas dāvanas, vienlaikus cenšoties pārliecināt, ka viņas mamma rīkojas nepareizi.
Lauma sāka pamanīt, ka meita kļūst atturīgāka. Liene retāk dalījās savās domās un bieži izvēlējās pavadīt laiku savā istabā vienatnē. Kādu dienu Lauma nejauši dzirdēja, kā meita runā ar draudzeni pa telefonu:
— Vecmāmiņa saka, ka mamma speciāli neļauj tētim dzīvot ar mums. Un tagad viņš apprecēs citu sievieti, un man būs jauna ģimene. Bet mamma visu sarežģī…
Lauma saprata, ka situācija ir sasniegusi robežu un ir pienācis laiks rīkoties. Nākamajā dienā viņa paņēma brīvu dienu un devās uz Rūdolfa biroju. Viņš strādāja lielā uzņēmumā par pārdošanas nodaļas vadītāju.
— Mums jāparunā nopietni, — Lauma teica, ieejot kabinetā.
— Kas noticis?
— Tava mamma sistemātiski cenšas ietekmēt mūsu meitu. Viņa runā ar kaimiņiem, vēršas skolā un tagad arī Liene sāk šaubīties par mani. Vai tu saproti, cik tālu tas ir aizgājis?
Rūdolfs uz mirkli noklusēja, pirksti viegli bungoja pa galdu.
— Es saprotu… Es jau mēģināju ar viņu runāt.
— Un kāds bija rezultāts?
— Viņa ir pārliecināta, ka rīkojas manās interesēs. Viņa uzskata, ka man nevajadzētu atteikties no tā, kas juridiski man pienākas.
— Un kā tu pats uz to skaties? Vai tiešām vēlies tiesāties par dzīvokli?
— Protams, nē… Bet viņa nav pilnībā kļūdījusies – tas dzīvoklis tika iegādāts laulības laikā.
Lauma dziļi ieelpoja un paskatījās uz Rūdolfu:
— Tu sāc šaubīties?
— Nē, es tikai cenšos izprast situāciju.
— Te nav, ko analizēt. Dzīvoklis tika iegādāts ar manu vecāku atbalstu un maniem līdzekļiem. Tu nekad nepiedalījies tā maksājumos. Kad šķīrāmies, tu pats atteicies no jebkādām pretenzijām. Un tagad, pēc trim gadiem, tava māte pēkšņi cenšas to visu pārskatīt.
— Viņa vienkārši raizējas par manu nākotni.
— Un par Lienes nākotni viņa nedomā? Par to, ka viņa varētu zaudēt stabilitāti un mājas sajūtu?
— Es nedomāju, ka līdz tam nonāks… Mēs taču varētu pārdot dzīvokli un sadalīt naudu…
Lauma sajuta, kā iekšā viss sažņaudzas.
— Tātad tu jau par to domā?
— Es tikai apsveru visas iespējas.
— Rūdolf, es vienmēr esmu tevi cienījusi kā godīgu un saprātīgu cilvēku. Bet šobrīd tu ļauj savai mātei ietekmēt tevi tik tālu, ka tas skar ne tikai mani, bet arī mūsu meitu.
— Es neļauju sev manipulēt.
— Tad pierādi to. Pārrunā šo ar savu māti un skaidri pasaki viņai, lai viņa netuvojas skolai un neliek Lienei šaubīties par savām mājām. Un, lai šīs diskusijas neatkārtotos, noformēsim pie notāra dokumentu, kas nostiprina tavu sākotnējo lēmumu – ka tev nav pretenziju pret dzīvokli.
— Vai tu man neuzticies?
Tomēr pēc brīža notika tas, ko negaidīja itin neviens — durvis atvērās un kabinetā ienāca Signe. Viņas sejā bija apņēmība, bet balsī – neparasta stingrība:
— Par šo jautājumu jārunā visiem kopā.
— Es ticu. Bet tava māte neapstāsies. Viņa jau ir nolīgusi advokātu un iepazīstina ar aizbildnības darbinieku. Kas būs tālāk? Rakstīsi sūdzības? Vai viņa mēģinās man atņemt vecāku tiesības?
Rūdolfs piecēlās no galda:
— Tu pārspīlē. Mamma vienkārši uztraucas.
— Nē, jūs nenovērtējat situācijas nopietnību. Vakar dzirdēju Lieni runājam ar savu draugu. Viņa jau mani uzskata par vainīgu pie visa. Viņa domā, ka es liedzu jums izveidot jaunu ģimeni.
— Nāc, viņa ir bērns. Rīt viņa aizmirsīs.
— Viņa neaizmirsīs. Jo tava māte metodiski, dienu no dienas skalo viņai smadzenes. Un es to vairs nevaru izturēt.
— Un ko jūs piedāvājat?
— Vai nu jūs atrisiniet jautājumu ar māti, un mēs noformējam dokumentus pie notāra, vai… — Lauma apklusa. — Vai arī es iesniedzu policijai ziņojumu par vajāšanu.
— Tu to nopietni?
— Pilnīgi noteikti. Man ir liecinieki — kaimiņi, kuriem viņa sevi pieteica kā aizbildnības darbinieci. Ir skolotāji, kas apstiprinās viņas apmeklējumus skolā. Ir kāda advokāta draudu vēstule. Kā, tavuprāt, viņai tas varētu beigties?
Rūdolfs iegrima krēslā:
— Lauma, nenovedīsim to galējībās.
— Es to nesaprotu. Es aizsargāju savu meitu. Un tu?
Nākamajā dienā Rūdolfs ieradās pie savas mātes. Iraida viņu smaidot sveicināja:
— Oļeženka, nāc iekšā. Izcepu pīrāgu.
— Mammu, mums jāparunā.
— Protams, dēls. Es tikai gribēju ar jums pārrunāt dzīvokļa jautājumu. Es piekritu ļoti labam juristam.
— Biznesa nebūs.
— Ko jūs domājat, ka tas nenotiks? — Iraida sarauca pieri. — Jums ir visas tiesības uz savu daļu.
— Mammu, beidz. Es lūdzu jūs apstāties.
— Vai viņa tevi tam visam sagatavoja? Jūs vispār nedomājat par savu nākotni.
— Nē, tu nedomā par manu nākotni. Tu dari visu, lai sabojātu manas attiecības ar manu meitu.
— Es? Jā, es uztraucos tikai par savu mazmeitu!
— Vai tā ir taisnība? Kāpēc tad tu ej uz skolu? Kāpēc tu viņai saki, cik slikta ir viņas māte?
Iraidas seja sakrampējās, viņa satvēra dvieli un stingri savilka to rokās.
— Tāpēc, ka viņa nav tev piemērota, — viņa izspieda caur zobiem. — Lauma nekad nesapratīs, kas tev vajadzīgs. Es neļaušu viņai atņemt man mazmeitu.
Rūdolfs sastindzis skatījās uz māti.
— Tad tu patiesi vēlies iznīcināt visu, kas man vēl svarīgs?
— Es tikai skaidroju bērnam patiesību.
— Kāda patiesība, mammu? Kas viņas māte it kā liedz man izveidot jaunu ģimeni? Kāpēc viņa man atņem manu dzīvokli? Tā nav taisnība.
— Dēls, tu vienkārši nesaproti. Lauma manipulē ar tevi.
— Nē, jūs mēģināt manipulēt. Ar mani, ar Lieni, ar visu situāciju. Bet es vairs neļaušu tam notikt.
— Ko tu ar to domā?
— Rīt es došos pie notāra un oficiāli pieteikšu atteikšanos no prasībām pret dzīvokli. Un es ļoti lūdzu – beidz iejaukties manā dzīvē.
— Tātad tava māte tev tagad neko nenozīmē? — Iraidas acīs parādījās asaras. — Es visu savu dzīvi veltīju tev, un tu…
— Mammu, nesāc. Es tevi mīlu un cienu. Bet jūs pārkāpjat visas robežas. Esmu pieaudzis cilvēks un varu atrisināt savas problēmas.
— Kāds pieaugušais, ja atļaujies bijušajai sievai sevi maldināt?
— Mani neviens nemaldina. Tas ir mans lēmums. Un, ja jūs viņu nepieņemsit, ja nepārstāsit vajāt Laumu un vērst Lieni pret viņu, mums būs lielas problēmas.
— Tu man draudi?
— Nē, es tikai konstatēju faktu. Lauma ir gatava iesniegt iesniegumu policijai. Viņai ir liecinieki jūsu apmeklējumiem skolā, ir pierādījumi, ka jūs sevi pieteicāt kā aizbildnības darbinieci. Vai jūs saprotat, kā tas varētu beigties?
Iraida nobālēja:
— Viņa blefo.
— Nē, viņa neblefo. Un es viņu atbalstīšu. Jo tas, ko jūs darāt, ir nepareizi.
— Bet es gribēju tikai to labāko.
— Es zinu. Bet izrādījās kā vienmēr. Mammu, saproti – es nevēlos ar tevi strīdēties. Bet, ja tu neapstāsies, man būs jārīkojas.
Iraida apsēdās uz krēsla:
— Un ko tu piedāvā?
— Vispirms pārtrauciet šo cirku ar dzīvokli. Es neiesniegšu pieteikumu par īpašuma sadali. Punkts.
— Tu to nožēlosi.
— Nē, es to nenožēlošu. Jo tas ir pareizs lēmums. Turklāt turiet prom no skolas. Ja vēlaties redzēt savu mazmeitu, sarunājieties ar mani vai Laumu. Bet nekādas iniciatīvas.
— Liene tagad runā savādāk. Viņa tevi vairs nelamā.
— Tas ir labi.
— Mammu, vai es varu aizbraukt ciemos pie vecmāmiņas nākamajā nedēļas nogalē? Viņa apsolīja man iemācīt cept pīrāgu.
— Protams, ka vari.
Lauma vēroja meitas aizmigšanu un domāja par to, cik viegli var sabrukt trauslais miers, kas izveidojies pēc šķiršanās. Bet viņiem tas izdevās. Visiem kopā.
Nākamajā dienā viņa satika Iraidu skolā. Vecāka sieviete gribēja paiet garām, bet tomēr apstājās:
— Sveika!
— Labdien, Iraida.
— Es gribēju tev pateikties.
— Par ko?
— Par to, ka neiesniedzi iesniegumu policijā. Tev bija visas tiesības, bet tu to neizdarīji.
— Es negribēju pasliktināt situāciju ne jums, ne Lienei.
— Ziniet, es tiešām domāju, ka rīkojos sava dēla interesēs. Bet izrādījās, ka viņu tikai ievainoju.
— Galvenais, ka jūs to saprotat.ra
— Jā, es saprotu. Un es vairs neiejaukšos. Tikai… vai drīkstu dažreiz uzaicināt Lieni ciemos?
— Protams. Galu galā jūs esat viņas vecmāmiņa.
