Kāda sieviete ļoti rūgti nožēloja savu rīcību. Sieviete ļoti mīlēja savu dēlu un pat bija gatava viņa vietā uzņemties vainu un sēdēt cietumā, tomēr pat viņa nebija šo pelnījusi..
Apstājusies pie dzimtās mājas vārtiem, Anna atspiedās pret žogu. Bija ļoti nogurusi no ceļa. Ieraugot dūmus no skursteņa un gaismu logos, sieviete nopriecājās. Cik ilgi viņa bija gaidījusi šo brīdi!
Ieejot pagalmā, Anna pamanīja, ka veranda ir pārveidota un šķūnis salabots. “Labi darīts, viņš uztur māju kārtībā,” viņa nodomāja par savu dēlu Rihardu. Tūlīt es viņu apskaušu. Kā man pietrūka mana mīļā zēna!
Taču atverot durvis, sirmgalve bija šokā… Koridorā stāvēja svešs vīrietis ar dvieli rokās.
– Ko jūs vēlaties vecmāmiņ? viņš pārsteigts jautāja.
– Bet kur ir Rihards? viņa klusi vaicāja.
Vīrietis paskatījās uz veco sievieti un sarauca pieri. Jā, viņa neizskatās īpaši labi, sevišķi cietuma drēbēs.
– Rihards? Māt, viņš man pārdeva šo māju pirms trim gadiem, viņš atbildēja.
Anna ieplēta acis. Vai viņas dēls atkal nonācis problēmās? Pirms pieciem gadiem draugs viņu ievilka savās tumšajās mahinācijās, bet palīgā nāca viņa māte, kura nolēma sēdēt cietumā dēla vietā. Tā nu viņa atsēdēja piecus gadus.
Atgriezusies autobusa pieturā, večiņa apsēdās uz soliņa un sāka raudāt.
– Ričiņ, Ričiņ. Kur man tevi meklēt? Vai tu esi dzīvs, dēls? Mana sirds jūt: nepatikšanas tevi ir piemeklējušas, ja jau pat māja pārdota, domāja sirmā kundze.
Viņas satraucošās domas pārtrauca kāds apvidus auto, kas apstājās pieturā.
– Māt, aizvedīsim tevi uz rajona centru. Lūk, atradu tava dēla adresi, pasniedzot papīra lapiņu, piedāvāja Annas mājas jaunais īpašnieks.
Ar trīcošām rokām paņēmusi lapiņu ar adresi, Anna priecīgi sacīja:
– Nē, dēls, es braukšu ar autobusu. Paldies tev!
Pēc dažām minūtēm piebrauca putekļains autobuss, un vecmāmuļa veiksmīgi nokļuva līdz pilsētai. Un jau pēc pusstundas viņa atrada daudzstāvu ēku, kurā tagad dzīvoja viņas dēls.
Uzkāpusi pa kāpnēm, Anna pieklauvēja pie durvīm, kas bija apšūtas ar dermantīnu. Kā viņas acis iemirdzējās, kad uz sliekšņa parādījās Rihards, kurš bija manāmā reibumā! Viņš gan nemaz nepriecājās par šo tikšanos un sacīja:
Atvaino, nevaru tevi pieņemt. Dzīvoju kopā ar sievieti, šis ir viņas dzīvoklis. Viņa tevi nepieņems, cietumnieci! Bet es pats pagaidām nestrādāju.
To pateicis, Rihards aizcirta aiz sevis durvis. Anna neraudāja. Noliekusi galvu, viņa lēnām nokāpa lejā. Jā, viņas draudzenei Natālijai bija taisnība. Viņa bija izaudzinājusi zemisku dēlu! Nāksies lūgt Natālijai naktsmājas vai nakšņot uz ielas. Vecā sieviete sieviete devās pie draudzenes, bet arī tur viņai nepaveicās. Izrādījās, ka Natālija jau pirms pusgada aizgājusi aizsaulē, bet viņas mājoklī dzīvo nepazīstami cilvēki.
Anna palika uz ielas, sāka līt un kļuva tumšs. Pēkšņi večiņai blakus apstājās kāda automašīna.
– Kāpēc tu šeit stāvi, māt? Nav kur iet? Kāp iekšā, teica jauns šoferis, izliecoties pa mašīnas logu.
Anna brīdi padomāja. Tik un tā nav kur iet, varbūt piekrist? Un viņa bailīgi atvēra mašīnas durvis.
Pa ceļam viņa pastāstīja šoferim Andrim par to, kas ar viņu noticis. Tikai viņa noklusēja, ka ir atradusi savu dēlu. Kaunējās.
Lasi vēl: Ļoti skumja ziņa par kādu jaunieti, kurš kopš 27.aprīļa bija pazudis: ”Manu labāko draugu atrada, bet par vēlu”
Andris apžēlojās par veco sievieti un uzņēma dzīvot pie sevis. Aiz pateicības viņa iztīrīja viņa mājokli līdz tas spīdēja un laistījās, cepa pīrāgus, mazgāja puiša drēbes. Jaunais vīrietis nekad nebija pieredzējis tādas rūpes. Viņš bija izaudzis bērnunamā.
Tomēr šīs vēl it nemaz nebija stāsta beigas, jo tālāk viss risinājās vēl straujāk..