Saimnieciski

Janvāris dārzniekiem parasti asociējas ar mieru un atpūtu, taču patiesībā šis ir brīdis, kad klusām var sākt gatavoties jaunajai sezonai. Lai gan aiz loga ir ziema, dienas pamazām kļūst garākas, un rokas jau sāk ilgoties pēc zemes darbiem.

Daudzi no mums vēl joprojām atceras to īpašo sajūtu bērnībā – iemiegot pētīt dīvainos rakstus uz paklāja, kas bija piestiprināts pie sienas tieši virs gultas. Tajā laikā paklājs pie sienas nebija nekāda dīvainība vai gaumes trūkums.

Aukstajā sezonā, kad apkures sistēmas strādā ar pilnu jaudu, dūmvada iekšpusē neizbēgami sāk uzkrāties sodrēji. Ar laiku šis slānis kļūst arvien biezāks un blīvāks, kā rezultātā būtiski pasliktinās vilkme, telpās var parādīties nepatīkama dūmu smaka, bet visbīstamākais – ievērojami pieaug ugunsgrēka risks.

Bietes manā virtuvē ilgu laiku bija dārzenis, ko izmantoju tikai borščam vai tradicionālajai “Siļķei kažokā”. Man pašai tās vienmēr ir garšojušas, taču mājinieki pret šo dārzeni izturējās diezgan vēsi, sakot, ka tām ir pārāk “zemaina” garša.

Ziemas sākumā man vienmēr šķiet, ka apsniguši koki ir skaistākais skats dārzā. Taču pēc iepriekšējo gadu lielā sniega, kad slapjās sniega pārslas dažu stundu laikā pārvērta manus košumkrūmus par noliektiem un deformētiem “lietus sargiem”, es sapratu, ka skujkoki paši galā netiks.

Manas brokastis parasti ir bijušas diezgan vienveidīgas – vai nu steigā apēsta siermaize, vai parasts olu kultenis. Es nekad nebiju domājusi, ka tādu vienkāršu lietu kā olu var pasniegt tik interesanti, līdz ciemojos pie draudzenes un ieraudzīju šos glītos, pildītos sīpolu gredzenus.

Man nekad nav īpaši paticis pavadīt stundas virtuvē, rullējot mīklu, bet tajā pašā laikā ļoti kārojas kaut kas silts un mājīgs, it īpaši, kad ārā kļūst vēsāks. Pagājušajā nedēļā virtuvē stāvēja pamatīgs ķirbis, ko kaimiņi atveda no laukiem, un pāris āboli, kas jau sāka vīst.

Manā ģimenē jūras veltes vienmēr ir bijušas cieņā, taču ilgi nevarēju atrast to īsto veidu, kā tās pagatavot mājās tā, lai garša būtu kā labā restorānā. Parasti garneles sanāca vai nu par sīkstu, vai arī tām pietrūka tāda īsta “rakstura”.

Gadiem ilgi tualetes tīrīšana man saistījās ar asu hlora smaku, kas pēc tam vēl stundām ilgi palika visā dzīvoklī. Man šķita, ka tikai tā var panākt īstu tīrību un iznīcināt visas baktērijas, taču deguna kairinājums lika meklēt citus variantus.

Ziemas pastaigas man vienmēr ir patikušas, taču gadiem ilgi tās sabojāja viena un tā pati problēma – pēc pusstundas kāju pirksti kļuva nejūtīgi. Esmu mēģinājis vilkt divus pārus vilnas zeķu un pirkt dārgus zābakus ar biezu kažokādu, taču bieži vien tas situāciju padarīja tikai sliktāku, jo kājām kļuva par šauru.

Hlorofīts ir viens no tiem pateicīgajiem telpaugiem, kas spēj pielāgoties gandrīz jebkuriem apstākļiem mājoklī. Pat ja gadās aizmirst par laistīšanu vai telpā nav ideāls apgaismojums, šis augs turpina zaļot un priecēt ar savu kuplumu.

Pirms dažām dienām mūsu pusē lija pamatīgs sasalstošs lietus, un skats dārzā šobrīd ir kā pasakā, bet dārznieka sirdij tas liek nosāpēt. Visi koki un krūmi ir iekalti biezā ledus bruņā, kas saulē skaisti mirdz, taču aiz šī skaistuma slēpjas nopietni draudi augiem.