Saimnieciski

Mana mikroviļņu krāsns virtuvē ir īsts glābiņš, kad pēc garas darba dienas gribas ātri paēst. Es to izmantoju gandrīz katru dienu, taču laika gaitā esmu pamanījusi, ka ne visi ēdieni pēc sildīšanas garšo tikpat labi kā tikko pagatavoti.

Katru gadu, kad uzkrīt pirmais kārtīgais sniegs, es dodos ārā tīrīt taciņas ar dalītām jūtām. No vienas puses, tā ir lieliska izkustēšanās svaigā gaisā, bet no otras – jau pēc desmit minūtēm sniegs sāk tā pielipt pie lāpstas, ka katrs vēziens kļūst dubultā smags.

Atceros, kā pirms dažiem gadiem, tīrot māju, pamanīju tumšus pleķīšus vannas istabas stūrī un aiz guļamistabas skapja. Sākumā domāju, ka tie ir vienkārši putekļi, bet drīz vien sapratu, ka tas ir pelējums, un sajūta nebija no patīkamākajām.

Cūkgaļas gatavošana pannā man ne vienmēr ir padevusies izcili – nereti gadījās, ka gaļa sanāk nedaudz par sausu vai sīkstu. Esmu sapratusi, ka noslēpums nav tikai pašā gaļas gabaliņā, bet gan tajā, kā mēs to sautējam un kādas garšvielas izmantojam.

Mannā pīrāgs man vienmēr ir asociējies ar svētdienas rītiem un to īpašo smaržu, kas piepilda māju, kad virtuvē saimniekoja mamma vai vecmāmiņa. Tas ir viens no tiem desertiem, kuram nevajag ne dārgas sastāvdaļas, ne sarežģītu tehniku, bet garša vienmēr izdodas izcila.

Ir dienas, kad ļoti gribas ko saldu un mājīgu, bet stāvēt pie cepeškrāsns un mērīt miltus gramu gramos galīgi nav iedvesmas. Šī receptūra manā virtuvē ienāca tieši tādā brīdī – kad vajadzēja kaut ko garšīgu ciemiņiem, bet laika bija pavisam maz.

Ziemas rīti, kad termometra stabiņš noslīdējis krietni zem mīnus desmit grādiem, man personīgi vienmēr sagādā nelielu satraukumu. Pat ja mašīna ir salīdzinoši jauna, tas pirmais mirklis, kad pagriežu atslēgu un gaidu dzinēja rūkoņu, ir neizbēgami saspringts. Esmu piedzīvojusi tos rītus, kad klusums zem motora pārsega liek saprast, ka visi plāni būs jāmaina, tāpēc gadu gaitā esmu iemācījusies dažus praktiskus soļus, kas tiešām palīdz. Tas nav nekas sarežģīts, bet drīzāk mazu darbību kopums, kas ļauj dzinējam…

Vistas akniņas ir viens no tiem produktiem, ko savā virtuvē gatavoju diezgan bieži, jo tas ir ātrākais veids, kā tikt pie siltām un sātīgām vakariņām.

Manā pieredzē ir bijis viens gadījums, kuru atceros ar nepatīkamām tirpām – durvis aizcirtās tieši tajā brīdī, kad atskārtu, ka atslēgas palikušas aizdedzē. Stāvēju pie mašīnas pilnīgā neizpratnē un dusmās uz sevi, jo šķita, ka situācija ir bezcerīga.

Manā somā “powerbanks” jeb ārējais akumulators dzīvo jau gadiem, jo bez tā es vienkārši nejustos droši. Daudzas reizes tas ir izglābis manu dienu, kad telefona uzlāde nokrītas līdz kritiskiem procentiem tieši tajā brīdī, kad visvairāk vajag navigāciju vai jāveic svarīgs zvans.

Gatavojot vakariņas, es pati ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie domas, kuru folijas pusi tad īsti likt uz augšu. Šķiet, ka katram draugam vai paziņam par šo ir savs viedoklis – viens saka, ka spīdīgajai pusei jābūt iekšpusē, otrs apgalvo pretējo.

Manā pieredzē grīdu mazgāšana vienmēr ir bijusi tāda nedaudz kaitinoša padarīšana. Pat tad, kad šķiet, ka viss ir kārtīgi izberzts, pēc nožūšanas uz lamināta bieži paliek dīvainas švīkas vai arī māja smaržo pēc tās asās, mākslīgās “citronu” ķīmijas.