Pirms manām kāzām tētis mani uzaicināja uz bāru un atklāja šokējošu patiesību. Tagad dzīve sagriezusies kājām gaisā

Vai tu zini, kā klājas tavas mammas draudzenes dēlam? Tieši tā, vienmēr labāk nekā tev. Tā nu sanāk, ka daudzas sievietes, lai motivētu pašas savus bērnus, kā labu piemēru min citu cilvēku atvases, kurām viss izdodas lieliski.

Tu matemātikā dabūji četrinieku? Bet Sarmītes tantes dēls ir izcils skolnieks, mācās uz desmitniekiem un deviņiekiem. Kāpēc tu nevari nokārtot autovadītāja tiesības? Bet Lienes tantes dēls jau ilgu laiku brauc ar mersedesu, viņš ir vismaz pusotru gadu jaunāks par tevi. Un tā tālāk. Ikviens, kurš ir saskāries ar šādiem vecāku izteikumiem, sapratīs, kā es jūtos.

Patiesībā šāda pieeja, protams, nevar sniegt nekādu motivāciju. Tā drīzāk kaitina un liek jaunajam cilvēkam šaubīties par saviem spēkiem un spējām. Bet šī motivēšanas metode ir veca kā pasaule, tā strādāja, kad cilvēki bija pilnīgi atšķirīgi.

Mūsdienās jauniešu psiholoģija darbojas pavisam citādi – viņiem vajadzīgs atbalsts un pozitīvs pamudinājums. Tomēr daļai vecāka gadagājuma ļaužu domāšana nav mainījusies. Viņi ir pārliecināti – ja bērns tiek regulāri samīļots un uzslavēts, viņš izaugs par vāja rakstura personību. Labāk ir izdarīt uz atvasi nelielu spiedienu – tad viņš noteikti kļūs par akadēmiķi.

Kā klājas manas mammas draudzenes dēlam?

Bērnībā vecāki pavisam nopietni vēlējās padarīt mani par labāko sevis pašu versiju. Es nejokoju, atmiņas par to laiku uzdzen šermuļus. Kamēr mācījos licejā, brīvā laika pēc stundām praktiski nebija. Pastāvīgi parādījās dažādi pulciņi un papildu nodarbības valodās, fizikā un matemātikā. Programmēšana piektklasniekiem.

Tagad es saprotu, kas tās bija par muļķībām, bet bērnībā man nekas cits neatlika kā apmeklēt visas šīs nodarbības, kamēr draugi devās kopīgās pastaigās vai dzenāja bumbu.

Lai nostiprinātu “panākumus”, mans tēvs bieži man kā piemēru minēja puisi, kura vecāki draudzējās ar manējiem. Viņš gan labi mācījās, gan guva fenomenālus panākumus sportā. Ko gan visu par viņu neteica. Īsāk sakot, viņš bija ideāls! Taču jau astotajā klasē es pamatoti secināju, ka šīs sarunas ir nekas vairāk kā kārtējā maldināšana, ar kuru nodarbojās mani vecāki. Un droši vien to pašu puiša vecāki saka par mani. Un, kad mēs ar šo zēnu nejauši tikāmies, es pats par to pārliecinājos. Man viss kļuva skaidrs.

Pēc tam es šo puisi nekad vairs neredzēju un pārstāju par viņu domāt. Līdz tam laikam kļuvu nobriedušāks un vairs neuztvēru tik nopietni lietas, ko mamma un tētis man mēģināja ieaudzināt. Bet, lai arī vēlāk pabeidzu arī augstskolu, sarunās mūsu mājās bieži tika pieminēts vārds Valdis. Un visbiežāk to lietoja tieši tēvs, lai gan mammu tas kaitināja. Es nepievērsu uzmanību, man tas bija kaut kas līdzīgs ģimenes jokam. Kā sakāmvārds vai izteiciens.

Tikai pirms manām kāzām tēvs man atklāja noslēpumu. Viņš pats mani uzaicināja iedzert bārā, jo pēc viņa standartiem es jau biju pietiekami vecs, lai runātu “vienā līmenī”. Apsēdāmies pie galda un pasūtījām dzērienus un ēdienus. Atmosfēra bija silta, un tētis šķita nedaudz satraukts. Bija skaidrs, ka viņš jau labu laiku centies sakopot domas un beidzot gribēja pateikt ko svarīgu. Manu galvu nodarbināja pavisam citas tēmas, tāpēc viņa stāsts man bija īsts šoks.

Izrādījās, ka “ideālais” un “nevainojamais” Valdis patiesībā ir mans pusbrālis. Jā, tieši to paziņoja tētis. Mani vecāki negribēja visu sarežģīt un mūs oficiāli iepazīstināt, bet tagad, kad grasījos precēties, man tika piešķirts šis “gods”. Viņš ir parasts puisis, tāpat kā es. Nav brīnumbērns vai kas tamlīdzīgs. Bet tas, ka viņš ir mans brālis, mani uz brīdi izsita no līdzsvara. Pēc mūsu tikšanās ar tēti es ilgi domāju, vai man vajadzētu satuvināties ar Valdi, vai labāk atstāt visu, kā tas ir.

Lasi vēl: Sinoptiķi brīdina par laikapstākļiem naktī uz svētdienu! Ir jābūt gataviem uz visu

Taču Marta, mana līgava, ieteica man šīs domas atstāt vēlākam laikam. Tiešām, kur tad Valdis varētu pazust? Bet mūs gaida pati svarīgākā diena dzīvē un mīlestībā kopumā. Tāpēc es ņēmu vērā viņas padomu un vienkārši izvēlējos domāt savādāk. Kāzas, starp citu, izdevās lieliski. Mēs ar sievu pārcēlāmies uz dzīvi atsevišķā dzīvoklī, es nodarbojos ar savām lietām un tikai reizēm atcerējos, ko man stāstīja tēvs.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā