Vēlāk atradu laiku aprunāties ar vecākiem. Mums bija normāla saruna. Vispār nekā traka šajā situācijā nebija. Nu, mans tēvs ir precējies divas reizes. Valdis ir viņa dēls no pirmās laulības, tas arī viss stāsts. Bijusī laulene nevēlējās, lai zēns sazinātos ar tēti, jo tas varētu traucēt viņas attiecībām ar jauno vīru. Tikai mans tēvs bieži atcerējās savu pirmo bērnu un vēlējās, lai mēs abi divi gūtu panākumus privātajā dzīvē un biznesā.
Nolēmu, ka varēšu iztikt arī bez jauniem radiem, jo īpaši tāpēc, ka man bija daudz ko darīt. Darbs, mājas darbi, dzīve kopumā. Turklāt esmu pieradis būt vienīgais bērns ģimenē. Kas zina, kāds viņš ir, šis Valdis? Un man bija pietiekami daudz draugu arī bez viņa. Mana sieva mani pilnībā atbalstīja, lai gan neiebilda pret to, ka es veidoju attiecības ar savu pusbrāli. Bet es vienkārši nolēmu pāršķirt šo dzīves lappusi un turpmāk pie tās vairs neatgriezties.
Pēc diviem gadiem es pats kļuvu par tēti. Mums ar Martu piedzima meita, kuru vecvecāki ļoti mīlēja. Bet bija viena problēma. Šķita, ka ar vecumu tētis vairs nejūtas īsti savā ādā. Viņš arī agrāk uz kādu laiku mēdza pilnībā norobežoties no citiem, bet tas ilga tikai dienu vai divas. Taču tagad viņš ar mammu varēja nekontaktēties veselu nedēļu, nesarunājās ar viņu; vienkārši noslēdzās sevī un pavadīja brīvo laiku pie televizora.
Kā reizi vienā no šiem periodiem mēs ar sievu ieradāmies apciemot manus vecākus. Mamma ātri uzklāja galdu un devās spēlēties ar mazmeitu. Mana sieva rosījās virtuvē, bet es devos uz tēva istabu. Viņš tur sēdēja viens pats, ģērbies halātā, un pēc izskata bija skaidrs, ka viņš nav gatavs viesu ierašanās brīdim. Vismaz morāli. Vārdu pa vārdam un sākām strīdēties par kaut kādu nieku. Es negribēju skandālus, bet mans tēvs vienmēr ir zinājis, kā sarīkot scēnu. Viņš šajā jomā ir “profesionālis”.
Kad galds jau bija klāts un mūs sauca baudīt maltīti, tētis pauda vēlmi runāt. Izrādījās, ka viņu jau sen nodarbina jautājums par Valdi, manu pusbrāli. Tēvs paziņoja, ka grib viņu iekļaut savu mantinieku skaitā. Pēc viņa vārdiem, lai viss būtu godīgi, pusi mūsu ģimenes mājas ir jāpiešķir Valdim. Un punkts. Tēvs neko vairāk negribēja teikt. Toreiz es noklusēju, un atlikušo vakaru pavadījām tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Bet tagad, kad tētis ir nolīdzis advokātu, lai visu noformētu pēc likuma, mani sākušas mocīt šaubas. Vai tas ir normāli? Valda ģimene mani nevienā testamentā neiekļauj. Un vispār – šis Valdis te nekad nav dzīvojis. Un tagad puse mājas pienākas viņam? Uz kāda pamata?
Lai gan Marta mani mierina, sakot, ka viss vēl var mainīties simts reižu, es personīgi neesmu par to pārliecināts. Sanāk tā, ka nevis mātes, bet gan tēva bijušās sievas dēls atņems man pusi no manas mājas.
Lasi vēl: Mazās Justīnītes lietā atklājas jauni, vēl nedzirdēti fakti – vietējie iedzīvotāji nikni
Bet es viņu esmu redzējis tikai vienu reizi! Es joprojām nespēju tam noticēt. Bet neko mainīt nevaru. Nāksies vienkārši samierināties un turpināt dzīvot tā, it kā tas būtu normāli. Bet nevaru galvot, ka vienā brīnišķīgā brīdī nezaudēšu savaldību un nesarīkošu pamatīgu skandālu, izkliedzot savu sāpi un pāridarījuma sajūtu.
Dārgais lasītāj, ko tu domā par šo situāciju? Kā tu rīkotos Valda vietā? Būsim pateicīgi, ja dalīsies savā viedoklī/pieredzē raksta komentāros!