Ģimenes attiecības un kārtība mājās
Mans znots uz darbu sāk gatavoties astoņos no rīta. Pa šo laiku viņa izgludinātajām, tīrajām drēbēm – kreklam un biksēm – jau ir jākarājas uz pakaramā pie skapja. Arī uz galda visam jābūt gatavam: sātīgām brokastīm, svaigi pagatavotai kafijai un pusdienām līdzņemšanai, kas jāpagatavo iepriekšējā vakarā. Par ēdienreizēm runājot: nedod Dievs, ka vairākas dienas jāēd viens un tas pats! Ēdienam jābūt daudzveidīgam, tāpēc vakardien pagatavotais vairs neder.
Nemaz nerunāsim par mājokļa uzkopšanu, veļas mazgāšanu un mācībām kopā ar mazdēlu – viņam jau bērnudārzā tiek uzdoti mājas darbi. Pārsvarā vienkārši, bet arī tie prasa laiku un pacietību. Kamēr meita man skaidroja, kāda kārtība valda viņu mājās, no darba atnāca znots. Mani ieraugot, zem deguna tikai kaut ko nesaprotamu nomurmināja. Nepateica man ne “labvakar”, ne painteresējās, kā man klājas.
Meita vīru sagaidīja ar tikko ceptu ābolu pīrāgu un tēju. Tiklīdz viņš ieradās, tā iekrita dīvānā aiz noguruma. Uz savu dēlu znots pat nepaskatījās, nemaz nerunājot par spēlēšanos vai mācīšanos kopā ar viņu. Bija grūti, bet es klusēju. Es pieņēmu lēmumu, ka palīdzēšu saprāta robežās un nelasīšu meitai lekcijas. Turklāt viņa ir stāvoklī, tagad nav īstais laiks.
Mana “maiņa” sākās nākamajā dienā. Ierados agri no rīta, znots vēl gulēja. No mājām atnesu pīrādziņus. Nolēmu, ka pa drēbju skapi nerakņāšos – pieaugušam vīrietim taču ir jāzina, kur atrodas viņa garderobes lietas. Dzirdēju, kā viņš pieceļas. Atnāca, paskatījās uz pīrādziņiem, bet uzzinot, ka tie cepti vakar, vīrietis pagriezās un aizgāja. Pēc kāda laika durvis aizcirtās, un es znotu neredzēju līdz vakaram.
Man bija ko darīt: uzvārīju boršču, devos pastaigāties ar mazdēlu, ieliku mazgāties veļu, nomazgāju traukus. Pīrādziņus ieliku mazā bļodiņā, lai znots paņemtu līdzi uz darbu nākamajā dienā. Viņš atnāca un sarauca degunu – negribēja ēst vakardienas pīrādziņus. Un pajautāja, kāpēc es vēl neesmu izmazgājusi viņa kreklu rītdienai.
Mana pacietība beidzās, un es viņam piedraudēju ar pirkstu. Sacīju, ka mana meita viņu pārāk izlutinājusi. Un ka savā dzīvoklī (bet dzīvoklis ir reģistrēts uz mana vārda) es neesmu kalpone. Viņš saknieba lūpas, neko neteica un iegāja savā istabā.
Nākamajā dienā znots devās uz darbu, bet vakarā neatgriezās. Naktī man zvanīja meita, kliedza klausulē un jautāja, ko esmu izdarījusi. Mans znots nevēloties atgriezties mājās, jo es esot teikusi, ka tas ir mans dzīvoklis.
Lasi vēl: Ir zināms cik no 1.janvāra maksās vizīte pie ģimenes ārsta piektdienās: ”Kaut kas traks!”
Meita man pārmeta, ka es neesot pabarojusi viņas vīru un viņš uz darbu devies izsalcis un netīrās drēbēs. Un arī apsūdzēja mani, ka es esot iznīcinājusi viņas laimīgo ģimenes dzīvi. Bet, manuprāt, labāk ir būt vienai, nevis ar tādu despotu!
Tad es atcerējos draudzenes vārdus un nolēmu viņai pastāstīt situāciju. Viņa tikai paraustīja plecus un teica, ka tās esot karmiskās attiecības ar vīrieti. Un manai meitai ir jāiegūst šī dzīves mācība, lai cik smaga tā būtu.
Sirds asiņo, man žēl mazbērnu, bet ar tādu tēvu viņiem vienalga nav normālas bērnības. Es apsveru uz laiku paņemt atelpu no darba un palīdzēt meitai piecelties kājās un ar laiku kļūt neatkarīgai.
Kā tu domā, ka es rīkojos pareizi? Priecāšos, ja dalīsies ar ieteikumiem raksta komentāros!