Kā izrādās, jau tikai 16 gadu vecumā dziedātāja pieņēma drosmīgu lēmumu aizbēgt no Rīgas un doties uz Liepāju. Tur viņa sāka studēt teātra mākslu Liepājas teātra studijā, kurā vadību uzņēma režisors Oļģerts Kroders. Tieši tur, Liepājā, viņa iepazina topošo komponistu Jāni Lūsēnu. Savukārt Lūsēns iepazīstināja Ievu ar mūziķi Juri Kulakovu, kurš toreiz strādāja pie jaunas mūzikas grupas veidošanas.
Viņas tikšanās ar Juri bija kā īsta atklāsme – abi saprata, ka viņiem ir kopīgas intereses un mērķi. Viņa tika uzaicināta piedalīties pirmajā “Pērkona” grupas mēģinājumā, kurā viņu bija ieteicis pat Raimonds Pauls, kas toreiz bija viņas klavieres skolotājs.
Tomēr pēc tam, kad Pauls teicis Kulakovam, ka “tā meitene neesot piemērota un esot jālaiž vaļā”, Kulakovs nolēma rīkoties savādāk un atstāt Ievu grupā.
Tomēr tas nebija vienīgais reizes, kad Maestro “izbrāķējis” Akurateri.
Kad Ieva atgriezusies Rīgā, viņa saskārās ar balss problēmām, un Pauls nolēma pārtraukt sadarbību, izmetot viņu no grupas. Tas bija grūts brīdis, kurā viņa jutās ne tikai noraidīta, bet arī nesaprasta un noliegtas savas dziedāšanas iespējas.
Tomēr laiks ir parādījis, ka visu var izlīdzēt un atrisināt. Tagad abiem ir normālas attiecības. Bez vārdiem viņi esot izpratuši viens otru – sapratuši, ka jāatbrīvo pagātnes rūgtums un sāpes.
Ievas Akurateres viedoklis par Maestro Raimondu Paulu ir pilnīgi atšķirīgs. Viņa ne vien ciena Paulu kā mākslinieku, bet arī novērtē viņa neapstrīdamo talantu un milzīgo ieguldījumu Latvijas mūzikas ainavā. Neskatoties uz grūtībām, ar kurām viņi saskārušies pagātnē, Pauls paliek viens no visizcilākajiem un ietekmīgākajiem mūziķiem Latvijas vēsturē, kura mūzikas darbi piesaista un iedvesmo klausītājus visā pasaulē.
Turklāt Ieva uzskata, ka kopīgi pārdzīvotie grūtie brīži ir stiprinājuši viņu attiecības. Šie brīži ir devuši viņiem iespēju saredzēt un novērtēt viens otru no jaunas, dziļākas perspektīvas, padarot viņu mijiedarbību un sapratni par vēl nozīmīgāku.