Ārsts viņam vaicāja: “Kur tu dzīvo?”
Viņš pilnā nopietnībā atbildēja: “Mājās.”
Mēs visi sākām smieties. Vīrietim nebija cimdu, rokas ir sarkanas, iespējams, jau apsaldētas.
Ārsts viņam saka: “Tagad tu brauksi mums līdzi, sasildīsies.”
Vīrietis atbildēja: “Es nekur nebraukšu, man jāiet mājās.”
Mana paziņa prasīja: “Tad saki, kur tu dzīvo?”
Bet vīrietis uzdeva pretjautājumu: “Kādā nolūkā jūs tas interesē?”
Medmāsiņa atbildēja: “Tu mums iepatikies, iesim ciemos.”
Mēs visi izplūdām smieklos. Pat pārsalušais kungs pasmaidīja. “Labi, viss, kāp mašīnā,” es teicu un piecēlu viņu no sola. Viņš grīļojās, bet spēja piecelties. Tad viens no mediķiem iekāpa automašīnā un samērcēja vati amonjakā un pielika vīrietim pie deguna. Viņa acis iepletās, bet viņš pat neatrāvās no vates un nāca pie apziņas.
Beigās vīrietis piekrita doties uz mašīnu. Iedevām viņa maku medmāsai, pateicāmies mediķiem un devāmies mājās.
Un es nepārstāju domāt – ja es nebūtu gājis pēc ūdens, kas ar vīrieti būtu noticis? Bet kāds taču izsauca ātro palīdzību, tātad būtu palīdzējuši. Un ja nē, ja nu tā bija sagadīšanās un “ātrie” vienkārši brauca garām?
Es to saku tāpēc, ka mēs bieži nevēlos iesaistīties palīdzības sniegšanā svešiniekam, īpaši iereibušam cilvēkam vai bezpajumtniekam. Mēs domājam: “Labi, es iešu garām, kāds cits noteikti palīdzēs.” Bet mana sirdsapziņa neļauj tā rīkoties. Jo ja nu visi tā domās un visi ies garām?
Ja vasarā cilvēks aizmieg zālienā, izguļas un dodas tālāk. Bet ziemas spelgonī viņš noteikti nosals, un kā tad ar šo domu sadzīvot?
Kad kādam vajadzīga palīdzība, neejiet garām, draugi! Galu galā jums nav jādod viņam nauda vai jāved uz mājām, jūs varat vienkārši izsaukt ātro palīdzību un sagaidīt mediķus. Varbūt tas ir vienīgais veids, kā sargeņģeļi var izpausties mūsu pasaulē caur cilvēku laipnajām sirdīm.