Vai mūsu mirušie tuvinieki var redzēt, dzirdēt un palīdzēt mums?
Atbildi uz šo jautājumu sniedza prāvests Maksims Pervozvanskis:
“Katrs no mums galu galā saskaras ar tuva cilvēka zaudējumu. Un šis zaudējums ir neatgriezenisks, un tāpēc ārkārtīgi sāpīgs. Mēs apzināmies, ka pēc nāves vairs nevarēsim sazināties ar savu mīļoto radinieku. Taču patiesībā es šo jautājumu nesauktu par tik kategorisku un neatrisināmu.
Pareizticīgās Baznīcas bagātā pieredze dod mums iespēju vajadzības gadījumā vērsties ar lūgumiem pie Dieva svētajiem. Un, ņemiet vērā – arī viņi ir aizgājušie, kas kādreiz staigāja pa zemi. Tomēr viņi var mūs uzklausīt un palīdzēt mums vajadzības gadījumā.
Starp citu, ir ļoti daudz neglorificētu Svēto – viņu ir daudzkārt vairāk nekā to, par kuriem mēs zinām. Un arī viņi var mums palīdzēt līdzvērtīgi ar pagodinātajiem – piemēram, Sergejs Radoņežas vai Sanktpēterburgas Ksenija.
Bet vai mūsu mirušie tuvinieki mūs dzird?
Es jums pastāstīšu par šādu piemēru no savas dzīves. Reiz es izgāju no mājas un ieraudzīju šādu ainu: jauna māte pastaigājās ar savu meitu, un meitene nepārtraukti sauca mammu, bet mamma bija ļoti aizņemta ar savām domām. Viņa nereaģēja uz meitas vārdiem, bija pilnībā iegrimusi sevī.
Lasi vēl: Talismani, kas sargās un dāvinās neticamu veiksmi visa 2024. gada garumā: ko izvēlēties katrai zodiaka zīmei?
Citiem vārdiem sakot, mums nav jātiecas sadzirdēt, tos, kas ir miruši – mums jāmācās ieklausīties un sadzirdēt vienam otru arī mūsu zemes dzīvē. Dažkārt mēs pret saviem tuviniekiem izturamies bez pienācīgas uzmanības, ignorējot viņu jūtas un vārdus. Dažās ģimenēs radinieki savā starpā komunicē ļoti sausi, pat necenšoties viens otru saprast.
Bērni un vecāki, brāļi un māsas ne vienmēr spēj savā starpā sazināties. Un pat dzīvojot vienā dzīvoklī, mēs ne vienmēr varam būt patiesi tuvi, jo daudzi cilvēki ir aizņemti, pirmkārt, tikai ar savām rūpēm.
Un, ja mēs neesam gatavi uzklausīt savu tuvāko tagad, kā gan mēs spēsim kaut ko līdzīgu darīt pēcnāves laikā, pat ja mums būs tāda iespēja?
Ja mēs centīsimies norobežoties no citiem tagadnē, mēs paliksim norobežoti arī Mūžībā, jo šāda norobežošanās atņem mums citas iespējas. Pēc nāves mēs nemaināmies, un mēs paņemam līdzi tikai to, ko esam “ieguvuši” savā zemes ceļā – savu koncentrēšanos uz sevi, nevēlēšanos komunicēt un palīdzēt citiem…..
Un tas, kurš savas dzīves laikā bija uzmanīgs pret citiem, pēc nāves līdzi jutīs citiem. Tāda žēlsirdība piemīt daudziem mums nezināmiem Svētajiem, kuri savas dzīves laikā aicināja citus apmeklēt kapus.
Bieži vien daudzi cilvēki saka, ka pēc došanās uz kapsētu, lai apmeklētu kādu no saviem tuviniekiem, viņu sirdij kļūst vieglāk. Vai arī atbildes uz svarīgiem jautājumiem nāk it kā pašas no sevis. Vai arī viņu dvēselē pēkšņi valda prieks. Un tas nozīmē, ka mums joprojām ir iespēja sazināties ar to, kurš mūs mīlēja dzīvē un turpina mīlēt arī pēc nāves.”
Vai mūsu mirušie tuvinieki var lūgt Dievu par mums un lūgt Viņa žēlastību mums?
Ar savām pārdomām par šo tēmu dalījās arhibīskaps Andrejs Efanovs:
“Tas ir iespējams, ja cilvēks savas dzīves laikā ir spējis nonākt pie Svētības. Pretējā gadījumā mūsu tuviniekiem pašiem ir nepieciešama mūsu lūgšanu palīdzība. Kad cilvēks nomirst, viņa gars atstāj ķermeni, un viņš kļūst nespējīgs veikt jebkādas iekšējas pārmaiņas. Šajā brīdī gars apzinās, kur savas dzīves laikā ir kļūdījies.
Protams, mēs varam nonākt pie šādas izpratnes arī tagad, taču ne vienmēr mums tas ir iespējams – vai nu mums trūkst nepieciešamo prasmju, vai arī mums nav spēka un drosmes to labot. Tomēr, kamēr esam dzīvi, mēs esam spējīgi mainīties, dzīvot dievbijīgāku un taisnīgāku dzīvi. Bet pēc nāves mēs zaudējam šo spēju.
Un, ja mūsos ir mīlestība, prieks un žēlsirdība, mēs paliekam tuvu savam Debesu Tēvam, jo viss mūsos ir saskaņā ar Viņu. Šādi cilvēki kļūst par Svētajiem, un mēs, savukārt, lūdzamies par viņiem, lūdzot viņus aizlūgt par mums Dieva priekšā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā