Bet, ja mēs nesasniedzam šādu stāvokli, mūsu gars cieš. Tas atceras visu – visus grēkus, netikumus un kļūdas, kurus tam kā cilvēkam nav bijis laika nožēlot, bet tam nav iespējas laboties!
Un šādas dvēseles ir nemierā, jo tās nevar atrasties Kunga tuvumā ne tāpēc, ka Viņu noraida, bet tāpēc, ka tās nevar atrasties tīras, gaišas Mīlestības tuvumā, neatbrīvojoties no dusmām, ļaunuma un lepnības.
Šādi cilvēki nevar nevienam piedāvāt lūgšanas – gluži otrādi, viņiem pašiem ir ļoti nepieciešama palīdzība. Un tāpēc mums nevajadzētu aizmirst arī par saviem mirušajiem tuviniekiem, cenšoties viņiem palīdzēt un atvieglot viņu pēcnāves likteni.”.
Arhibīskaps Andrejs Ovčiņņikovs piekrīt arhibīskapam, lai gan iesaka zināmu piesardzību, lūdzoties par mirušajiem:
“… Mirušie var mums palīdzēt tikai tad, kad viņi ieiet Dieva Valstībā un sasniedz Svētību. Pretējā gadījumā viņi sagaida, ka mēs, viņu radinieki un tuvinieki, kas palikuši uz zemes, lūgsim par viņiem.
Tomēr mums vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem lūgšanās par mirušajiem tuviniekiem: es bieži dzirdēju stāstus par to, kā cilvēkus sapņos apmeklē viņu mirušie radinieki, sarunājas ar viņiem un dažkārt pat dalās vērtīgos padomos vai norādījumos. Svētie tēvi stingri aizliedz šādas sarunas ar mirušajiem tuviniekiem. Šķiet, kas šeit ir nepareizi?
Tomēr šādas saziņas brīdī cilvēkam viņa radinieka veidolā var parādīties ļaunais. Pēc tam šādas sarunas var viņu iedzīt bīstamā garīgā stāvoklī, ko sauc par “prelūziju” jeb “garīgo neprātu”.
Tāpēc, ja jūsu mīļotais cilvēks bija dziļi ticīgs, ir nepieciešams par viņu noturēt lūgšanas, pieminēt viņu dievnamā un apmeklēt viņa kapu, īpaši piemiņas dienās. Un, protams, ir svarīgi paļauties uz Dieva gribu un žēlastību.
Citiem vārdiem sakot, pats Debesu Tēvs atsauksies uz mūsu lūgšanām, ja mēs atcerēsimies savus mirušos tuviniekus. Mums, īstiem kristiešiem, vajadzētu atcerēties rekviēma lūgšanu nozīmi, jo tās palīdz gan mūsu tuvinieku dvēselēm, gan mums pašiem, kas vēl esam dzīvi”.