Nākamajā dienā Anatolijs no rīta apsēdās pie telefona un sāka zvanīt saviem radiniekiem, kas vasarā gatavojās ierasties Liepājā. Viņš pastāstīja par savu vēlmi pavasarī uz mēnesi kopā ar sievu atbraukt uz Rīgu, lai atcerētos savas jaunības vietas un mazliet nomainītu vidi. Saskaņā ar stāstu viņiem neesot kur palikt, un saimnieka viesmīlība varētu atrisināt visas problēmas. Jūras brīvdienu mīļotāju atbildes nebija īpaši oriģinālas.
– Tagad mēs nemaz nevaram to izdarīt, tikko esam sākuši remontu, – stāstīja brālēns Anatolijam. – Zvanīsim vēlāk, tuvāk vasarai.
– Mums ir mazs dzīvoklis, un mums vispār nav vietas, – attaisnojās nelaimīgā māsa. – Un kāpēc tev ko tādu, sēdi mājās un baudi laikapstākļus aiz loga.
Tad tāds pats eksperiments tika veikts ar Guntas radiem, arī nekas īpaši oriģināls vai unikāls nenotika. Visi izdomāja attaisnojumus un atteikuma iemeslus. Galu galā tikai jaunākā māsa reaģēja normāli un aicināja nākt jebkurā laikā un palikt neierobežotu laiku.
– Nu kā? Vai tu joprojām jutīsieties neērti, atsakot viesiem? – jautāja vīrietis pēc eksperimenta beigām. – Es – nē, un vispār mēs varam uzskatīt šo jautājumu par uz visiem laikiem slēgtu.
– Kā tas ir? – nesaprata Gunta.
– Tava māsa var braukt jebkurā laikā, – viņš atbildēja. – Prakse liecina, ka tikai viņa ir gatava mums atbildēt.
– Un kā būs ar pārējiem?
– Pārējiem jūras atpūtas cienītājiem ir daudz viesnīcu un izīrējami apartamenti caur dažādām lapām internetā.
Guntai nebija viegli pirmo reizi dzīvē atteikt radiniekiem, taču viņa nemainīja kopā ar vīru pieņemto lēmumu. Kad parādījās brālis un informēja viņu par savu gaidāmo ierašanos, viņa atsaucās uz saņemšanas neiespējamību. Brālis arī atteicās no kontaktiem foršai un salīdzinoši lētai viesnīcai. Viņš bija nedaudz pārsteigts, pat pajautāja, vai viss ir kārtībā, un tad nolika klausuli. Anatolija radinieki reaģēja līdzīgi.
– Kā tu to iedomājies, ka jāpaliek viesnīcā? – Irina nesaprata. – Jums tur ir sava māja, bet man jāmaksā nauda svešiem cilvēkiem par naktsmītni?
– Nu jā, – vīrietis palika nelokāms. – Tu pareizi teici, ka šī ir mana māja, nevis viesnīca.
Māsa apvainojās, tad savu neapmierinātību pauda brāļadēls, un vēlāk daži vecie draugi reaģēja dīvaini. Un tad zvanītāju plūsma izsīka, un pēc pirmās reizes kaut kā viss un nomierinājās, pēkšņi visu plāni mainījās un cilvēki pārstāja ilgoties pēc jūras krasta, jo atpūta par savu naudu bija dārga.
– Vai tiešām šovasar būs klusums? – Gunta šaubījās. – Un ja kāds ieradīsies bez brīdinājuma, ko mēs darīsim?
– Tad domāsim, kā no tā izkļūt, – sprieda vīrs. – Vai nu mēs veidojam normālas attiecības, vai arī šāda komunikācija vispār nav vajadzīga.
– Dīvaina sajūta, – prātoja Gunta. – Visu laiku baidījos aizvainot savus radiniekus, un tagad pat kļuva vieglāk.
– Tas ir lieliski! – Anatolijs priecājās. – Bet tava māsa vienmēr ir laipni gaidīta mūsu mājās, viņa vienīgā ir izturējusi pārbaudi, tāpēc uzaicini viņu vasarā uz brīvdienām!