Viņi sāka dzīvot Liepājā, bet atpūtas vietā tā bija teju elle; Ja Anatolijs nebūtu šo izdarījis, ej sazini kā viss beigtos

 

 

Pēc vīra sejas Gunta nojauta, ka viņš runā pa telefonu ar radiniekiem. Jo ilgāk turpinājās saruna, jo vīrietis kļuva nopietnāks, tāpēc nebija grūti saprast par ko ir stāsts…

– Inga un visa viņas ģimene jūlijā vēlas atbraukt pie mums, – viņš teica. – Viņi pat jau esot paņēmuši atvaļinājumu.

– Principā nekas pārsteidzošs, – atbildēja viņam sieva. – Tas jāsaprot, un tuvinieki drīz sāks zvanīt un stāstīt par savu mīlestību pret mums, bet vēl vairāk par to cik ļoti viņiem patīk Baltijas jūras piekraste…

Tāda bija situācija pāra dzīvē pēdējos piecus gadus pēc pārcelšanās uz Liepāju, kur viņi netālu no pilsētas un ļoti tuvu pie jūras bija iegādājušies nelielu māju. Agrāk viņi dzīvoja Rīgā, un radinieki viņus ne pārāk bieži lutināja ar uzmanību un aizmirsa pat apsveikt dzimšanas dienā.

Tad Anatolijs aizgāja pensijā, jo daudzus gadus bija strādāji sarežģītā nozarē. Viņi nolēma pārdot savu dzīvokli Rīgā un pārcelties tuvāk jūrai, lai izbaudītu nedaudz maigāku klimatu un jūras gaisu / šalkoņu. Gada lielāko daļu šeit bija siltāks nekā pārējā Latvijā un jūras gaiss radīja īpašu atmosfēru. To novērtēja un daudzie pāra radinieki, sarīkojot pastāvīgu aplenkumu atvaļinājumu laikā. Viņi “stāvēja rindā” jau no maija, ilgojoties ierasties uz ilgu laiku un ticot, ka viņus labi uzņems, labi paēdinās un izklaidēs.

– Mani radinieki joprojām šaubās, vai atbraukt jūlijā vai augustā,” pāris dienas vēlāk sacīja Gunta. – Es teicu, ka jūlijs noteikti ir aizņemts, tāpēc viņi pat kaut kā apvainojās.

– Kad es iedomājos, ka mums atkal visu vasaru tik daudzi cilvēki “sēdēs uz galvas”, es vispār negribu nekādu vasaru, – Anatolijs godīgi teica. – Patiesībā mēs visu atvaļinājumu laiku riņķojam ap viesiem un paši neko neredzam.

– Nu, kā gan var atteikties? – Gumta nopūtās. – Tevis paša māsa parasti ierodas ar bērniem un mazbērniem, visa kompānija jau ir sapulcējusies. Tad mans brālis ar ģimeni un jaunākā māsa. Tā nu vasara paiet, bet atteikties nav ērti.

– Jā, tikai viņiem ir ērti uzspiesties mums bez uzaicinājuma, sēdēt mums uz kakla un izmantot, – atgādināja vīrietis. – Vai atceraties pagājušo gadu?

Gunta gribētu aizmirst, taču tas bija grūti. Toreiz izrādījās, ka  viņas vīra radinieki vēl nebija aizbraukuši, un viņas brālis ar ģimeni jau ieradās ciemos. Pirmajā dienā viņi nolēma, ka ir jāpavada kopā laiks lai sadraudzētos un jāpaliek mazliet ilgāk. Rezultātā saimniekiem nācās meklēt visas pieejamās gultasvietas. Bija pieejamas bērnu gultiņas, matrači, veranda un pat virtuve. Taču visproblemātiskāk bija pabarot šādu ļaužu pūli. Deviņi cilvēki, kuriem patika sātīgs ēdiens, katru rītu devās uz pludmali, pēc atgriešanās visi paēda bet gulēt nedevās.

– Pienācis laiks gulēt, – mājas saimnieki kautrīgi centās nomierināt trakojošos radus.

– Mēs neesam ieradušies šeit gulēt, – viesi parunāja, acīmredzot negrasoties pavadīt laiku garlaicībā.

Tas bija nogurdinošs laiks!

Tieši tad, kad Anatolijs un Gunta bija paspējuši nosūtīt savus radiniekus mājās, viņiem pēkšņi par savu eksistenci atgādināja radinieki, kuri pirmo reizi pēc ilgāka laika nolēma viņus apciemot.

– Mēs negrasījāmies braukt,” teica Ivars. – Taču Marta uzstāja uz braucienu, sakot, ka mēs jau sen neesam redzējušies.

– Patiešām, tas ir bijis jau sen,” viņa sieva piekrita. – Tavs krustdēls Ingvars jau ir precējies, un mēs joprojām neesam tikušies.

– Tev vajadzēja mūs uzaicināt uz kāzām, – Anatolijs nevarēja atturēties.

Lasi arī: “Un vēl pat karstāks!” – meteorologs Toms Bricis paziņo, cik ļoti liels karstums mūs sagaida nākošajā nedēļā…

– Īsti nekādu kāzu nebija, – attaisnojās brālēns. – Tā nu mēs parakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā, pasēdējām kafejnīcā ar nelielu bariņu, un viss.

– Nākamgad mēs noteikti atbrauksim pie jums ar dēlu un vedeklu, tad jūs iepazīsieties, – ierosināja brālēns.

Mājas saimnieki tikai skatījās viens uz otru un centās saprast, kad tieši viņi viņus aicina nākamgad ciemos. Taču visvairāk kaitināja pat ne ciemošanās, bet apkārtējo cilvēku nekaunība. Viņi vienmēr nāca ciemos vasarā, bet pārējā gada laikā par pāra lietām neinteresējās un ne reizi nebija aicinājuši viņus ciemos.

– Veiksim šogad nelielu eksperimentu, – ierosināja Anatolijs pēc vēl viena brālēna parādīšanās, kurš ļoti ilgojās pēc mums un vēlējās atbraukt uz Liepāju.

– Kas tev prātā? – Gunta, kura vismazāk no visa vēlējās atkal visu vasaru liet sviedrus bezgalīgajā pagaidu iemītnieku pūlī, nesaprata.

 

Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika 

Leave a Comment