Bet atgriezīsimies pie senās balādes, kuru plaši popularizēja un padarīja modernu aizliegtais nosaukums. Dzejnieks to veltīja savai krustmeitai un brāļameitai un pasniedza kā kāzu dāvanu.
Sakarā ar to, ko tuvākā lokā Aleksandru sauca par balādes titulvaroto varoni. Tā Aleksandra, kaut arī neoficiāli, kļuva par pirmo īsto vārda nesēju. Arī vārdu Sandra un Aleksandra pieļāva tikai krietni vēlāk.
Taču balāde ir balāde, un nīmenoslovs bija nelokāms. XIX gadsimtā atļauto īpašvārdu saraksts bija slēgta sistēma, kurā neviens novatorisks izgudrojums neies cauri.
Lai to mainītu, bija nepieciešama pareizticīgās baznīcas atļauja. Un Baznīca šajā jautājumā nesniedza labvēlīgu atbildi. Svētajos nav vārda? Atradīsim citu.
Izklausās negaidīti, bet pat senču vēsturei nozīmīgos vārdus Baznīca uzreiz neatzina. Jo to nesēji tika kanonizēti ar citiem vārdiem. Un šeit – meitenes vispār ar izdomātu vārdu. Ja Žukovskis nosauktu varoni par Olgu, kā viņš to vēlējās jau no paša sākuma, problēmu nebūtu, jo šis vārds praksē bija plaši lietots.
Nosaukums ieguva zaļo gaismu tikai pēc Oktobra revolūcijas. Baznīca tika atdalīta no valsts, un tai tika atņemtas tiesības reģistrēt dzimšanu un vārdu piešķiršanu. Tagad šiem mērķiem ir reģistri. Kā gribi, tā nosauc bērnu, pārbaudīt pareizticīgo svēto sarakstu vairs nebija obligāti.
Pārmaiņas dzīvē rosināja cilvēku interesi par vārdu, visi cerēja uz gaišu nākotni saviem bērniem. Tāpēc daudzi partijas elites pārstāvji tos nosauca par meitām, pat dižākie atbalstīja šo ideju, 1926. gadā nosaucot savu trešo bērnu.
Pirmo reizi 140 gadu laikā sievietes ar vārdu Svetlana varēja legāli svinēt savu vārdadienu. Šis vārds vairs nebija aizliegto vārdu sarakstā.
