Konstruktīvi kritizējot savu bērnu, mums vienmēr ir iespēja nonākt konfliktā. Neatkarīgi no tā, cik tuvi un mīļi mēs cits citam esam, katrs no mums ir atsevišķs cilvēks, kuram nepatīk dzirdēt par sevi negatīvas lietas.
Bet tad, kad tas notiek atkal un atkal, situācija tikai pasliktinās. Tieši tāpēc pastāv tā dēvētā tēvu un bērnu problēma. Kad dažādas paaudzes cilvēki vienkārši nevēlas viens otru sadzirdēt, jo vecuma plaisa ir pārāk liela.
No otras puses, arī pieaugušie ne tuvu vienmēr ir iecietīgi pret iespējamām jauniešu pretenzijām. Ko gan bērns galu galā saprot? Vai viņam bija pietiekami daudz dzīves pieredzes, lai spriestu par tiem, kas dzīvē daudz pieredzējuši? Protams, nē. Agrākos laikos nekā tāda nebija. Jaunieši tikai izrādīja cieņu pret vecākiem un devās savās gaitās. Bez jebkādiem liekiem vārdiem. Bija zināma kārtība, bet kas notiek tagad?
Konstruktīva kritika
Nevaru teikt, ka mana ģimene balstās tikai uz mani, jo tas nebūtu patiesi. Mans vīrs ir labs speciālists. Pateicoties viņa augstajai algai, mēs ar bērniem dzīvojam diezgan labi. Mums ir trīsistabu dzīvoklis netālu no centra, automašīna un vasarnīca. Esmu viņam par to ļoti pateicīga, lai gan tieši viņa darba dēļ mēs tiekamies ļoti neregulāri. Viņš var neiziet no dzīvokļa pāris dienas, bet pēc tam doties komandējumā uz nedēļu.
Bet es sapratu, uz ko es parakstos, apprecoties ar vīru. Un mājsaimnieces loma mani pilnībā apmierina. Mūsdienās sievietei netiek prasīts skaldīt malku vai nest ūdeni no avota. Daudz kas ir atkarīgs no mūsdienu tehnoloģijām, kas ietaupa daudz laika un atvieglo dzīvi.
Lasi vēl: Satiksmes Ministrija izsludinājusi fantastisku vakanci! Pārbaudes laikā alga jau 4400 Eiro mēnesī
Lasi vēl : Kambalu pāris pavisam negaidīti nāk klajā ar iepriekš noklusētu ziņu un Satricina Soc Tīklus!
Tāpēc man ar bērniem pietiek laika, lai kopīgi pastaigātos, apmeklētu izstādes, vienkārši labi pavadītu laiku un izklaidētos. Un pat tad, ja man nav laika gatavot vakariņas, piegādes dienests ar to tiek galā lieliski. Galvenais ir zināt, pie kā vērsties.
Bet mana viena pati mamma dzīvo ārpus pilsētas. Viņai jau ir pāri 70, un ticiet man, es kā vienīgā meita visu saprotu. Bieži pie viņas ciemojamies ar vīru un bērniem, atvedot dāvanas un gardumus, visu, kas māmuļai nepieciešams. Bet, tā kā mans vīrs pastāvīgi strādāja, man bija apnicis lūgt viņu ziedot savu brīvo laiku, lai dotos apciemot manu māti. Man pašai nav autovadītāja tiesību, tāpēc mēs mammu apmeklējām arvien retāk un retāk.
Bet nesteidzies mani nosodīt, konstruktīva kritika ir nepieciešama visur. Es neaizmirsu par savu māti un, visu pārrunājusi ar vīru, nolēmu ka viņai jāpārceļas uz dzīvi pie mums Mazbērni mīl savu vecmāmiņu. Arī vīrs viņu ciena.
Turklāt mammas veselība ir diezgan laba, tāpēc es domāju, ka viņa nevienam nebūs par apgrūtinājumu. Ja viņa varēja parūpēties par sevi tur, ciematā, tad šeit, kad es un visas nepieciešamās ierīces ir tuvumā, viņas dzīve kļūtu tikai ērtāka. Vismaz tā man šķita. Taču dzīve parādīja, ka patiesībā viss nav tik vienkārši.
Mammai piešķīrām istabu, no kuras viņa sākumā tikpat kā nemaz neizgāja ārā. Liels televizors, neskaitāmi kanāli. Es gatavoju ēdienu, visu kā mammai garšo. Sātīgas mājas maltītes, nekādi ārzemju produkti, maksimāli vienkārši un garšīgi. Nedaudz baidījos, ka ģimene uz to reaģēs negatīvi, bet bērniem, nemaz nerunājot par vīru, garšoja borščs, kāpostu tīteņi un klimpas. Viņš pat sāka mani slavēt, un tas bija ļoti patīkami.
Bet tad, kad mamma bija nedaudz iedzīvojusies, viņas attieksme pret mani lielā mērā mainījās. Pirmkārt, savā istabā viņa visu mainīja pēc saviem ieskatiem. Tad viņa ķērās pie virtuves un pat vannas istabas uzkopšanas. Es neprasīju viņai tīrīt vai mazgāt traukus, bet viņa nez kāpēc pārvietoja visu sadzīves ķīmiju no vienas vietas uz otru, savukārt virtuves dvieļus nolika vietās, kur es tos nekad nebūtu atradusi. Un joprojām nesaprotu, kāpēc.
No augšējā plaukta mamma izņēma garšvielas, cukuru un citus sīkumus un nolika uz galda. Nē, es visu saprotu, tur ir daudz vietas. Bet vienīgais, kas visā ģimenē dzer kafiju ar cukuru, ir vīrs. Viņš ir vienīgais, kas ēd asos piparus. Tāpēc visi šie produkti atradās augšējā plauktā. Viņš ir gara auguma, pats var dabūt. Bet mēs ar mammu esam sīciņas , un vispār virtuvi izvēlējos tādu, lai man būtu ērti.
Tas pats notika ar vannas istabu. Mamma pārkārtoja arī šo telpu. Es saprotu, ka cilvēks vēlas personīgo vietu ziepēm, higiēnas priekšmetiem, zobu birstei. Bet līdzeklis pret aizsērējušām caurulēm. Kāpēc tas bija jāizvelk no vannas istabas skapīša? Vai tas traucēja? Es saprotu, ka cilvēks var gribēt, lai viss būtu saskaņā ar fenšui principiem. Bet vai mamma pamatoja savus pārkārtojumus ar konstruktīviem argumentiem? Nē!
Taču arī ar to viss nebeidzās. Drīz māte sāka mani kritizēt, ka es neveicu pietiekami daudz mājas darbu. Viņas izpratnē man nedrīkst būt brīvā laika, jo īpaši tāpēc, ka esmu arī divu bērnu māte. Ja multivārāmais katls gatavo ēdienu, tas ir šā priekšmeta, nevis mans nopelns. Man vienkārši jārosās pa virtuvi un visu laiku kaut kas jāmazgā, jāgatavo vai jātīra. Un šeit, redz, pat tējkanna pati izslēdzas, kad uzvārās. Kā tas nākas?!
Trakākais gan bija vēl tik priekšā….
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā