Jaunākie raksti

Vistas akniņas ir viens no tiem produktiem, ko savā virtuvē gatavoju diezgan bieži, jo tas ir ātrākais veids, kā tikt pie siltām un sātīgām vakariņām.

Manā pieredzē ir bijis viens gadījums, kuru atceros ar nepatīkamām tirpām – durvis aizcirtās tieši tajā brīdī, kad atskārtu, ka atslēgas palikušas aizdedzē. Stāvēju pie mašīnas pilnīgā neizpratnē un dusmās uz sevi, jo šķita, ka situācija ir bezcerīga.

Manā somā “powerbanks” jeb ārējais akumulators dzīvo jau gadiem, jo bez tā es vienkārši nejustos droši. Daudzas reizes tas ir izglābis manu dienu, kad telefona uzlāde nokrītas līdz kritiskiem procentiem tieši tajā brīdī, kad visvairāk vajag navigāciju vai jāveic svarīgs zvans.

Gatavojot vakariņas, es pati ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie domas, kuru folijas pusi tad īsti likt uz augšu. Šķiet, ka katram draugam vai paziņam par šo ir savs viedoklis – viens saka, ka spīdīgajai pusei jābūt iekšpusē, otrs apgalvo pretējo.

Manā pieredzē grīdu mazgāšana vienmēr ir bijusi tāda nedaudz kaitinoša padarīšana. Pat tad, kad šķiet, ka viss ir kārtīgi izberzts, pēc nožūšanas uz lamināta bieži paliek dīvainas švīkas vai arī māja smaržo pēc tās asās, mākslīgās “citronu” ķīmijas.

Kad vien dodos uz virtuvi gatavot brokastis, olu čaumalas man vairs neliekas kā atkritumi, ko vienkārši izmest miskastē. Jau vairākus gadus janvārī es tās sāku rūpīgi krāt atsevišķā traukā, jo dārzā tās ir vērtīgākas par jebkuru nopērkamo pulveri.

Kad pagājušajā rudenī tiku pie krietna maisa ar lauku valriekstiem, biju priecīga, jo plānoju tos likt gan pie brokastu putras, gan cept kūkas. Tomēr, kad beidzot tos izlobīju un pagaršoju, mani gaidīja vilšanās – rieksti bija pamatīgi rūgti.

Ziemā man vienmēr visātrāk sāk salt tieši kājas, un tas mirklis, kad pirksti kļūst stīvi un nejūtīgi, var sabojāt jebkuru pastaigu. Esmu mēģinājusi gan dārgas vilnas zeķes, gan īpašas termo zoles, taču ne vienmēr tas palīdz, ja ārā ir kārtīgi mīnusi.

Manā pieredzē tieši šokolādes un ķiršu apvienojums ir tas, kas nekad neliek vilties, kad gribas palutināt ģimeni brīvdienu rītā. Pati esmu mēģinājusi neskaitāmas receptes, bet bieži vien kēksiņi sanāk vai nu par sausu, vai arī pildījums kaut kur pazūd.

Manā pieredzē ar ūdens traipiem uz griestiem vissmagākais brīdis ir tas pirmais izmisums, kad ieraugi dzelteno apli tieši istabas vidū. Pirmajā mirklī šķiet, ka nekas cits neatliks kā vien pilnīgs remonts un visas telpas pārkrāsošana.