Vai aizgājēja dvēsele paliek “piesaistīta” viņa apbedījuma vietai? Un, ja jā, vai ir nepieciešams bieži apmeklēt aizgājēju tuvinieku kapus, vai pietiek tikai viņu pieminēt baznīcā?
Un vai ir reizes, kad nav iespējams apmeklēt kapsētu?
Atbildes uz šiem un citiem ar apbedīšanas tēmu saistītiem jautājumiem sniedza pareizticīgo garīdznieki.
Arhibīskaps Dmitrijs Roščins:
“Mūsu kristīgā dzīve no dzimšanas brīža līdz pat aiziešanai ir svētīta ar Dieva klātbūtni.
Atcerēsimies arī Evaņģēlija vēsturi – pamanīsim, ka pēc tam, kad Pestītājs tika nogalināts, visi galvenie notikumi sāk risināties ap viņa kapu. Līdz pat šai dienai brīnumi notiek Kristus kapa baznīcā Jeruzalemē, un tas patiesībā daudz ko pasaka …
Ir svarīgi saprast, ka kristietim viņa apbedīšanas vieta ir arī viņa gaidāmās augšāmcelšanās vieta, un tādēļ mēs, pareizticīgie, pret šo jautājumu izturamies ar īpašu godbijību un bijību.
Lasi vēl: Lūdzu, izlasām: Meteo Latvia atgādina aktuālu informāciju iedzīvotājiem sakarā ar Ciklonu “Kirstija”
Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēka gars pastāvīgi paliek pie apbedījuma vietas, bet augšāmcelšanās brīdī dvēseles atkal tiks savienotas ar ķermeņiem, tāpēc mūsu tuvinieku apbedījuma vietas ir jākopj un jāuztur labā kārtībā.
Turklāt mēs nevaram droši zināt, vai kāds no mūsu aizgājušajiem tuviniekiem nebija apveltīts ar īpašu svētumu. Tāpēc zem zemes var apglabāt ne tikai vienkāršu ķermeni, bet arī Svētās relikvijas… Tomēr Baznīca jebkurā gadījumā aicina veikt apbedīšanas dievkalpojumus pie kapiem.
Kapu apmeklējums ticīgajam ir ne tikai iespēja pārdomāt zemes ceļu, bet arī nepieciešamību veltīt īpašas, dedzīgas lūgšanas par aizgājušajiem tuviniekiem.