Vai aizgājēja dvēsele ir piesaistīta savai atdusas vietai? Ko par to saka baznīcas priesteri, beidzot nolēmuši atklāt!
Kristiešu apbedījumu vietu nevajadzētu pārvērst par pagānisku piemiņas vietu, taču diemžēl tas bieži notiek neizglītotu cilvēku vidū. Kapsēta ir, pirmkārt, vieta, kur izteikt lūgumus par aizgājēja garu, kas adresēti Debesu Tēvam.
Kāds dižciltīgs cilvēks reiz teica, ka “par tautas apziņas līmeni var spriest pēc tās kapu un tualešu stāvokļa”. Un es priecājos, ka pēdējos gados cilvēki ir kļuvuši nopietnāki attiecībā uz kapsētām – agrāk viss bija ļoti skumji.
Un, runājot par nelaiķa pieminēšanu Baznīcā un kapu apmeklēšanu: ja tiešām nevar apmeklēt kapus, tad ir brīnišķīgi, ja cilvēks ir pieminēts Baznīcā.
Katrs no mums pats izlemj, cik bieži viņam būtu jādodas uz kapsētu: viens cilvēks savas mātes kapu apmeklē reizi ceturtdaļgadsimtā, atlidojis no otra pasaules gala, bet cits dodas vairākas reizes mēnesī, lai apciemotu savus radiniekus.
Bet, protams, ir arī īpašas, tradicionālas dienas, kurās mēs cenšamies apmeklēt kapsētu, piemēram, piemiņas dienā.
Ja mēs turpinām mīlēt tos, kurus Kungs aicināja pie sevis pirms mums, mēs nevaram aizmirst par šiem cilvēkiem, vienkārši izslēdzot tos no savas dzīves.
Tāpēc līdz pat šai dienai pastāv šī brīnišķīgā pareizticīgo tradīcija – Vecāku sestdienu godināšanas tradīcija.
Šajās dienās cilvēki, kuri mīl savus aizgājušos radiniekus, apmeklē kapsētas, kopj viņu kapus un, pats galvenais, lūdzas par šīm dvēselēm, cerot, ka tās atpūtīsies Dieva Valstībā, blakus mīlošajam Debesu Tēvam.
Taču tajā pašā laikā katram no mums ir arī “personīgās” piemiņas dienas – tās bieži vien ir saistītas ar neaizmirstamiem aizgājēja dzīves datumiem. Šādās dienās pēc lūgšanām Baznīcā cilvēki dodas uz kapsētu.
Parasti tas notiek devītajā un četrdesmitajā dienā, kā arī gadu pēc aiziešanas. Taču nav nepieciešams izdomāt īpašu iemeslu, ja vēlaties lūgt par savu aizgājušos tuvinieku.’’
