“Ir divas dāvanas, ar kurām cilvēks var pacelties pār citiem: daiļrunības dāvana un klusēšanas dāvana īstajā brīdī.”
Arābu kultūra, bagāta ar savu mantojumu un tradīcijām, sniedz mums nenovērtējamas gudrības mācības. Viena no tām ir par to, ko nevajadzētu atklāt citiem.
Apskatīsim piecas lietas, ko nevajadzētu stāstīt citiem. Pat tiem cilvēkiem, kas jums ir vistuvāk.
1. “Nesaki draugam to, ko tu neteiktu ienaidniekam.”
Ko vajadzētu paturēt pie sevis un par ko var runāt atklāti?
Galvenā doma ir nepieciešamība būt ārkārtīgi uzmanīgam attiecībā uz to, ko tu stāsti pat saviem tuvākajiem cilvēkiem. Noteikti atmaksājas izturēties pret draugiem tikpat diskrēti, kā pret ienaidniekiem, kad runa ir par personisku vai konfidenciālu informāciju.
Piekrītu, ka pat ar tiem, kuriem parasti uzticaties, jums vajadzētu saglabāt zināmu distanci un neatklāt visas savas dzīves detaļas. Jo dzīvē vispār nav nekādu garantiju, un to, ko zina divi cilvēki, zina visi.
Ir saņemta jauna informācija, un tā ir biedējoša: sinoptiķi stāsta, kam jāgatavojas
Ir lietas, kuras vajadzētu paturēt pie sevis neatkarīgi no tā, cik tuvu tu esi kādam cilvēkam. Ir svarīgi apzināties, ka atklātībai ir savas robežas pat draudzībā.
2. “Nerunā slikti par sevi.”
Par pašcieņu un sevis mīlestību. Ir tāda gudra arābu teika, pievērsīsimies tai.
Kādā skarbā tuksnesī dzīvoja vecs vīrs vārdā Okams. Desmit garus gadus viņš raka milzīgu bedri cerībā atrast ūdeni. Visbeidzot, pēc neticama darba viņa neatlaidība tika atalgota – zeme uzsūca mitrumu, un izraktās bedres vietā izveidojās neliels ezeriņš.
Lasi vēl: Latviešu ezotērikas eksperts Andis Geste pastāsta, kas šonedēļ jāizdara, lai visas neveiksmes no jums bēgtu kā no uguns
Kaimiņu zemju iedzīvotāji bija sajūsmā par šo notikumu un plūda pie vērtīgā avota, lai uzņemtu dzīvību dodošo mitrumu. Tomēr, baidoties tikt nodēvētam par lielībnieku, pats Okams ar savu sasniegumu nebija lepns. Gluži pretēji, viņš noniecināja ezera vērtību, apgalvojot, ka tā ūdens nav no tīrākajiem. “Es neesmu izdarījis neko izcilu,” teica vecais vīrs. – Tikai ar Visvarenā žēlastību man tika dāvāts šis avots.”
Cilvēki uztvēra Okama vārdus nopietni un sāka izturēties pret ezeru tā, kā vecais vīrs vēlējās. Drīz vien viens no nabagiem, tā vietā, lai remdētu slāpes, sāka ezerā mazgāt savas netīrās kājas. Viņam sekoja arī citi. Tā no vērtīga ūdens avota Okamas ezers kļuva par netīru peldvietu.
Vecajam vīram bija sāpīgi redzēt, kā viņa acu priekšā desmit gadu nogurdinošā darba gadi pārvēršas par tukšumu. Taču viņš neko nevarēja izdarīt – cilvēki izturējās pret viņa radīto darbu tā, kā viņš sākotnēji bija teicis. Ezers, kas kādreiz deva dzīvību apkārtējai zemei, sava radītāja pārmērīgās pieticības dēļ pats kļuva par purvu.
Šis stāsts skaidri parāda, ka pārmērīga pieticība nenoved pie nekā laba. Ja cilvēks neatlaidīgi noniecina savu sasniegumu nozīmīgumu, agri vai vēlu arī apkārtējie tos uztvers tādā pašā garā. Dažkārt veselīgs lepnums par savu darbu ir piemērotāks nekā viltus pazemība un pieticība.
Tās pamatvēstījums ir tāds, ka cilvēkam nevajadzētu sevi noniecināt vai kritizēt citu priekšā. Runāšana par saviem trūkumiem, vājībām vai neveiksmēm arābu kultūrā tiek uztverta kā zemas pašcieņas un necieņas pret sevi izpausme.
“Neļauj pasaulei redzēt savas vājās puses.”
Trūkumi un vājības ir mūsu personīgās problēmas, ar kurām mums jātiek galā, neizrādot tās publiski. Tas nenozīmē slēpt savu ievainojamību no tuviniekiem, bet ir svarīgi atcerēties, ka ne visiem ir jāzina par mūsu iekšējām cīņām.
Pat ja cilvēks patiešām ir pieļāvis kļūdas vai viņam ir zināmas nepilnības, to publiska izteikšana ir ārkārtīgi neproduktīva.
Tā vietā ir vērts koncentrēties uz saviem tikumiem, stiprajām pusēm un sasniegumiem. Koncentrēšanās uz savas personības pozitīvajiem aspektiem ceļ pašcieņu un palielina pašapziņu.
Arābu sabiedrībā tiek augstu vērtēta pieticība, taču cilvēkam ir arī jāizrāda cieņa un lepnums par saviem panākumiem un talantiem. Kritizējot sevi citu priekšā, viņš demonstrē pašcieņas trūkumu.
3. “Ja kaut kas sāp, klusē.”
Par to, kā jārīkojas ar savām raizēm un grūtībām.
Pamatideja ir tāda, ka nevajadzētu atklāti sūdzēties un dalīties ar citiem savās problēmās un ciešanās. Arābu kultūrā tiek uzskatīts, ka cilvēkiem ir jāizrāda izturība un atturība, risinot personīgās nelaimes.
Teika:
Senos laikos dzīvoja vecs vīrs vārdā Ezio. Pēc tam, kad viņa dēls aizgāja no mājām, Ezio palika viens pats, lai rūpētos par māju un audzētu mājlopus.
Gadiem ejot, vecais vīrs sāka ciest no spēcīgām muguras sā**m. Neizturamās mo**s viņš pastāstīja kaimiņam par savu nožēlojamo stāvokli. Viņš nevis piedāvāja palīdzību, bet tikai izteica līdzjūtību un pakratīja galvu. Drīz vien ziņa par veco vīru ar slikto muguru izplatījās pa visu ciematu. Lai kur Ezio dotos, ciema iedzīvotāji sekoja viņam ar žēluma pilniem skatieniem, bet neviens brīvprātīgi nepiedalījās, lai atvieglotu viņa smago stāvokli vai palīdzētu mājas darbos.
Pēc kāda laika vecā vīra muguras sāpes pamazām sāka izzust. Taču baumas par viņa nespēku bija tik neatlaidīgas, ka pat tad, kad viņš tirgojās tirdziņā, turpināja dzirdēt baumas par viņa “slikto muguru”.
Drīz vien pie Ezio ieradās kaimiņš, kurš pirmais uzzināja par viņa problēmu. Viņš ar izspēlētu līdzjūtību piedāvāja: “Draugs, es redzu, cik grūti tev ir saimniekot. Dodiet man savas zemes un lopus, un es jums par tiem samaksāšu noteiktu summu.” Tomēr piedāvātā cena bija uz pusi zemāka par patieso vērtību. Ezio smējās, atbildot uz šādu nekaunīgu piedāvājumu. Kaimiņš uzstāja: “Tātad tu kaut ko dabūsi, citādi tava saimniecība aizies postā!”. Taču vecais vīrs aizdzina negodprātīgo sarunu biedru un turpināja saimniekot pats, līdz viņa dēls atgriezās.
Kad dēls atgriezās, viņš pateicās tēvam par uzticību un jautāja: “Tēvs, tu dzīvē esi daudz ko redzējis, tāpēc dalies savā gudrībā. Ko man ir svarīgi zināt?” Vecākais atbildēja īsi: “Ja tev sāp, klusē. Vispirms tev izrādīs nevajadzīgu līdzjūtību, bet pēc tam trāpīs tev pa sāpīgāko vietu.”
Šī leģenda parāda, kā atklātību pret citiem par savām vājībām var izmantot pret tevi savtīgos nolūkos. Gudrs cilvēks labāk klusē par savām kaites likstām, lai izvairītos gan no veltīgas līdzjūtības, gan rupjiem iebrukumiem viņa īpašumam.
Šī gudrība aicina klusībā paciest fiziskas vai emocionālas s**es, nerunājot par tām lieki ar svešiem. Par nepiedienīgu tiek uzskatīta vājuma izrādīšana svešu cilvēku klātbūtnē, jo to var interpretēt kā gļēvulības un nespējas tikt galā pazīmi.
Tā vietā, lai meklētu līdzjūtību ārpusē, arābi mudina cilvēkus smelties spēku sevī un izturēt nelaimes. Klusa pacietība un izturība arābu sabiedrībā tiek augstu vērtēta kā iekšējā rakstura spēka izpausme.
Lasi vēl: Kuri istabas augi gudrai saimniecei nekavējoties jāaizmet, lai mājās valdītu laba enerģija un miers
Tomēr šī gudrība nenozīmē, ka cilvēkam vajadzētu pilnībā noslēgties sevī. Viņš var pārrunāt savas problēmas nelielā ģimenes vai ļoti tuvu draugu lokā, kuriem viņš pilnībā uzticas. Taču svešu cilvēku klātbūtnē labāk ir klusēt.
Šķir otru lapu , lai uzzinātu pārējās 2 gudrības