Ilmārs bija neprātīgi iemīlējies savā dzīvesbiedrē Madarā. Uguntiņu viņa acīs, kas uzliesmoja katru reizi, kad vīrietis paskatījās uz sievu, nebija iespējams noslēpt. Vīrietis sapņoja, ka katru savas dzīves dienu pavadīs kopā ar Madaru un kopīgi sagaidīs laimīgas vecumdienas.
Un, protams, ģimenē noteikti jāparādās mazulim – abu laulāto mīlestības auglim. Bet diemžēl ne visiem sapņiem ir lemts piepildīties.
Laulāto dzīve ritēja kā parasti, taču viņiem nekādi neizdevās ieņemt bērniņu, tāpēc Ilmārs nolēma runāt ar sievu:
– Dārgā, zini, es domāju tā – ja jau Dievs mums nedod bērnu, vajadzētu adoptēt mazuli no bērnunama, viņš maigi teica, baidīdamies ievainot sievu.
Madara bija apmulsusi.
– Vai tu tiešām vēlies adoptēt bērnu? viņa jautāja
Ilmārs pamāja.
– Es nedomāju, ka tas mums atturēs viņu mīlēt kā pašu bērnu. Toties beidzot mēs varēsim piedzīvot laimi būt vecākiem, ar entuziasmu turpināja vīrietis.
Šķiet, ka sieva nebija sajūsmā par šo ideju:
– Bet kā mēs visi ietilpsim mājoklī? Jā, mums ir bērnistaba, bet tad nebūs guļamistabas viesiem, paziņoja pie komforta pieradusī Madara.
Tikmēr vīrs steidzās mierināt savu mīļoto:
– Zini, mūsu bankas kontā jau ir pietiekami daudz naudas, lai mēs nopirktu lielu māju. Viss, kā mēs sapņojām, viņš pasmaidīja.
Pēc nelielas vilcināšanās Madara piekrita vīra piedāvājumam. Un drīz vien pāris adoptēja mazulīti, kurai bija tikai dažas dienas, dodot viņai skaistu vārdu – Nora.
Tēva lomu Ilmārs pildīja lieliski. Viņš vairākas reizes naktī cēlās, lai pabarotu un samīļotu meitiņu, bet no rīta, it kā nekas nebūtu noticis, devās uz darbu. Savukārt Madarai bija smagāk – viņa ar grūtībām atvēra acis, kad Nora raudāja, un lielāko dienas daļu sieviete jutās ļoti nogurusi.
Tāpēc viņa to vai citu iemeslu dēļ pastāvīgi atlika mājas pirkšanu – sieviete vai nu negribēja iet apskatīt nekustamo īpašumu, vai arī viņai nepatika mājokļa plānojums un dizains.
– Mīļā, es domāju, ka būs vieglāk izdarīt izvēli, kad meita paaugsies. Mēs varēsim viņu atstāt auklītei un mierīgi nodarboties ar jauna mājokļa izvēli, sievu mierināja Ilmārs.
Viņam par pārsteigumu sieva uzreiz piekrita. Madara arī pati saprata, ka viņai tik tikko pietiek spēka parūpēties par bērniņu un saglabāt labas attiecības ar vīru, tāpēc papildu nogurdinoši braucieni nav tas, kas viņai šobrīd būtu vajadzīgs. Toties tuvākajā laikā Madaras ģimenei būs viss, kā viņa plānojusi – māja, zāliens, un peldbaseins pagalmā.
Nelaime Ilmāra ģimeni piemeklēja pēkšņi. Liktenīgajā dienā vīrietis dežurēja darbavietā, un, kad zvanīja viņš telefons, viņš vienā mirklī gluži vai pārakmeņojās.
– Tavas sievas mašīna apgāzās un ielidoja grāvī, teica nepazīstama balss.
Ilmāram pa muguru sāka tecēt sviedri – nevarēja būt nekādas kļūdas, jo tieši tajā dienā Madara devās uz banku, lai izņemtu naudu abu lolotās mājas iegādei.
– Kā Madarai? Kā manai sievai?! vīrietis panikā jautāja.
– Tava sieva… Viņas vairs nav. Mašīna nodega dažu minūšu laikā un līdz ar to arī tavas sievas līķis, atskanēja atbilde.
Ilmārs sāka skaļi raudāt. Acu priekšā acumirklī pazibēja visa dzīve – laulības, medusmēnesis, priecīgi brīži, meitiņas piedzimšana.
– Vai jūs esat pārliecināts? Varbūt tā ir kļūda? Kur tas viss notika?!” – vīrietis izmisumā jautāja.
Izdzirdējis adresi, viņš metās uz notikuma vietu. Tieši tur viņš saprata, ka viņa dzīve ir beigusies – pelni un izkusušais automašīnas metāls kļuva par viņa pastāvīgo naksts murgu.
Lasīt vēl: Kāpēc tūkstošiem saimnieču iesaiņo rīves celofānā: vienkāršs risinājums mūžīgai problēmai
Lasi vēl: Pieredzējis dārznieks pastāstīja, kā panākt apskaužamu biešu ražu izmantojot šīs metodes
Ilmārs ilgi nespēja atgūties no notikušā. Tikai Nora, viņa mīļotā, dārgā meita, kļuva par viņa glābiņu. Viņas dēļ vīrietis no rīta piecēlās, pabrokastoja, pasmaidīja, turpināja dzīvot.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā