Šis stāsts ir kārtējais pierādījums tam, ka mūsu četrkājainajiem draugiem piemīt beznosacījuma mīlestība un tie spēj atšķirt labu no ļauna.
Kad sabiedrība uzzināja, kādu varoņdarbu paveicis kāds parasts sētas suns, tas cilvēkos izraisīja pamatīgu emociju vētru un aizkustinājuma asaras.
Mūsu ciems atrodas Kalnu Altaja autonomajā apgabalā, Krievijā, kur vasarā valda dienvidu klimats ar +30 grādu temperatūru, bet ziemā ir bargs sals līdz -40 un vairāk. Lai šeit izdzīvotu, ir jābūt ne tikai spēcīgam ķermenim, bet arī gribasspēkam un mīlestībai pret savu dzimto zemi, jo tik skarbā klimatā visapkārt valda neticami skaistums!
Ar šīm visām īpašībām ir jābūt apveltītiem būt ne tikai cilvēkiem, bet arī vietējiem dzīvniekiem. Pilsētas mopsis tik aukstā laikā acumirklī pārvērtīsies par ledus skulptūru, bet klaiņojošiem suņiem ir labi, viņi izdzīvo un pat nakšņo aukstumā. Šie dzīvnieki var izturēt pat bargāko salu, lai tikai būtu ar ko remdēt izsalkumu.
Bet diemžēl ne katram suņukam ir iespēja regulāri saņemt barību un patverties būdā. Eh, ko lai saka! Ne katram cilvēkam Krievijā ir tāda laime būt paēdušam un siltumā, kurš tad vēl domās par suņiem.
***
Kādā ziemas vakarā, kad ārā valdīja stindzinošs sals, divi draugi pensionāri, Fjodors un Pjotrs, atgriezās no darba.
Brašie sirmgalvji bija draugi kopš bērnības, dzīvojuši vienā ciemā, kopā mācījušies un strādājuši. Abi bija atbraukuši no kaimiņu ciema, kur laboja koka karkasus rajona skolā. Večuki vienkārši nespēja bezdarbībā sēdēt mājās, lai gan pensijā bija jau sen.
Lai ceļš uz mājām nebūtu garlaicīgs, vīrieši uzsāka sarunu.
– Klau, Fedja, varbūt vasarā pastrādāsim kokzāģētavā, pamizosim baļķus?
– Tu, Petjka, acīmredzot, neesi pie pilna prāta! Atceries pēdējo reizi, kad mēs tur strādājām! Tavs jaunākais dēls tolaik vēl mācījās pamatskolā, bet tagad viņam ir jau trīs bērni. Ar baļķu mizošanu mēs savā vecumā netiksim galā.
Ejot garām kādai ciema mājai, kur mitinājās sieviete vārdā Ludmila, večuki ieraudzīja viņas suni Valetu, kurš gulēja uz lieveņa un izskatījās pavisam nelaimīgs.
– Ļudka drošvien atkal galīgi piedzērusies un izsviedusi suni aukstumā! Kā gan viņu zemes nes! Viņu padzen no visiem darbiem, bet viņai vienalga. Trīs gadus nostrādāja par slaucēju, sāka dzert un aizgāja no darba, jo esot grūti piecelties rītausmā. Bet dzert pienu viņai nav slinkums. Kuce! Ienīstu slinkas sievietes, nikni noteica Pjotrs.
Lasi vēl: Cienījamā vecumā aizsaulē devies talantīgs aktieris; tomēr šobrīd iemesls tiek slēpts
– Klausies, mana sieviņa nesen teica, ka Ļudkai pirms pāris kāda laika it kā esot piedzimis mazulis. Bet ar ko viņa bērniņu baro, ja tikai šņabis plūst cauri viņas ķermenim? Labi, tā ir viņas darīšana. Es labāk aiziešu iedošu Valetam maizes gabalu. Droši vien nabadziņš ir izsalcis, paziņoja Fjodors.
Vīrietis iegāja Ludmilas pagalmā. Mājā gaismas nebija, skurstenis nekūpēja, visticamāk, sieviete pamatīgi ierāvusi gulēja un krāsni labu laiku nebija kurinājusi. Pašai jau nekas, aukstumā ātrāk atjēgsies no dzēruma, bet kā tad bērniņš? Viņš taču aukstumu nepārcietīs, sprieda vīrietis.
Lasi vēl: “Jo tas ir virziens uz….” – dziedātājs Lauris Reiniks izsaka viedokli par Maskavas ielas nosaukuma maiņu
Tad vecais vīrs piegāja pie Valeta, kurš gulēja saritinājies gredzenā un bija jau pārklājies ar krietnu sniegu kārtiņu. Dzīvnieks tikai pacēla savu nogurušo purniņu, dzirdot soļu skaņas, un pēc tam nolika to atpakaļ uz ķepām.
Ieva Brante tik atklāta kā nekad: “Vīriešus neinteresē kāds tev ir dupsis, bet…”
Fjodors pastiepa viņam maizes gabaliņu.
Suns atkal ar grūtībām pacēla purnu un nostājās uz priekšķepām. Bet tad Fjodors ar savām pusaklajām acīm ieraudzīja, ko suns tik rūpīgi sargā no aukstuma. Uz ledainajiem lieveņa dēļiem gulēja mazulis! Šķita, ka viņš ir miris.
– Petjka, ātri skrien pēc mūsu feldšeres. Jāizsauc p.o.l.i.c..i.ja, šo stervu nekavējoties jāietupina cietumā! Ak Dievs, vai mazulis vēl ir dzīvs? Petjka! Kur tu esi? Viņa izmetusi savu bērnu aukstumā, lai tas n.o.m.i.r.t.u., kliedza Fjodors.
Pjotrs uzreiz nesaprata, kas noticis, bet nojauta, ka tas ir kas šausmīgs. Skrienot viņš redzēja, ka Fjodors novelk aitādas kažoku, paņem rokās mazuli, ietin kažokā un cieši piespiež sev klāt. Reaģējot uz vecā vīra kliedzienu un sajūtot cilvēka rokas, zīdainis atjēdzās un sāka klusi pīkstēt.
Fjodors sāka nikni dauzīties pa aizslēgtajām durvīm. Bet viss, kas bija dzirdams, bija ieslēgta televizora skaņa.
– Fedjka, beidz te veltīgi bungot. Viņa guļ dzēruma komā. Lai p.o.l.i.c.i..j.a ar viņu tiek galā. Tu pats drīz nosalsi. Skrien uz poliklīniku! mudināja Pjotrs.
Lasi vēl: VIDEO. Dziedātājs Dons pirms “Eirovīzijas” izdara kaut ko tādu, ko no viņa negaidīja neviens
Valets pielēca kājās un nedaudz pavirzījās uz sāniem. Viņš nesaprata, ko ar viņu tagad darīs. Sitīs? Visdrīzāk. Suņuks bija pieradis, ka pēc bļaustīšanās vienmēr tiek iekaustīts. Bet nez kāpēc šie divi cilvēki viņam deva maizi un paijāja galvu. Kas notiks tālāk? Suns palika guļam uz apledojušajiem lieveņa dēļiem, līdz ieradās p.o.li..c.i..j.a.
Pjotrs aizskrēja uz ciema feldšeres Zinaīdas māju, ar grūtībām pamodināja sievieti, bet viņa par to nedusmojās. Spriežot pēc trīcošajām lūpām un apmulsušās runas, viņa tik tikko spēja saprast, kas noticis. Kopā abi steigšus devās uz ambulanci, kur bija jāierodas arī Fjodoram kopā ar kažokā ievīstīto zīdaini.
Feldšere veiklām kustībām jau gatavojās uzņemt pacientu ar apsaldējumu un aukstuma šoku. Beidzot pa durvīm ienāca Fjodors, klabinādams zobus un smagi elpodams no ātrās iešanas. Siltumā viņš sajutās vēl sliktāk, sāka durties sirdī, pacēlās asinsspiediens. Bet feldšere ātri veica visas nepieciešamās medicīniskās manipulācija, nolika gulēt un iedeva tēju, liekot Pjotram uzraudzīt draugu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā