Večuks ziemas spelgonī gribēja pabarot kaimiņienes suni. Bet viņš teju zaudēja samaņu, ieraugot, kas guļ dzīvnieka azotē

A.m.b.u.l…an.c.ē mazuli iztina no Fjodora kažoka. Papildus tam viņš bija ietīts plānā flaneļa sedziņā un autiņbiksītēs. Uz galvas bija kokvilnas cepurīte, kas jau sen bija sapinusies uz kakla.

“Jo tas ir virziens uz….” – dziedātājs Lauris Reiniks izsaka viedokli par Maskavas ielas nosaukuma maiņu

Visas mazuļa drēbītes bija netīras, jo nebija mainītas vismaz dienu. Uz ādas bija izsitumi, kādi rodas sliktas kopšanas. Sedziņa bija pilnīgi slapja. Patiesībā bērns bija kails un slapjš 38 grādu salā. Tika secināts, ka Valets viņu bija sildījis gandrīz diennakti!

Pēc tam sekoja ilgs lietas apstākļu noskaidrošanas process. Ieradās p.o.l.i.ci.ja., un Ludmila tika nogādāta īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Viņa likumsargiem apgalvoja, ka mīlot savu bērnu, esot laba māte, visu grūtniecības laiku lietojusi vitamīnus. Jā, vitamīnus 40 grādu stiprumā!

Cilvēki nav akli, viņi redz visu. Sociālais dienests pārbaudīja bērna dzīves apstākļus un neatrada elementāras lietas, kas nepieciešamas mazulim: vanniņu, siltu segu, nebija pat siltas cepurītes. Mājās nebija arī bērnam paredzētu higiēnas līdzekļu, apskates laikā tika atrastas vien trīs autiņbiksītes.

***

Kad jaunā māte saņēma pirmo bērna pabalstu, viņa nolēma to atzīmēt. Sapirka pilnu somu ar a.l.k.o.h.ol.i.s..ka..ji.em. .d.zērieniem un p.i.e.dz.ē.r.ā..s. Zīdainis prasīja mātes pienu, bet viņai negribējās ar viņu krāmēties. Turklāt bērniņs bija n.o.č.u.rā.ji.es. cauri slapjš. Pēc pirmās glāzītes Ludmila sajuta ierasto vieglumu un ieslēdza televizoru skaļāk.

Mazulis jau ļoti neatlaidīgi sāka prasīt ēst. Ludmila iedzēra vēl nedaudz, mazuļa raudāšana neļāva viņai atslābināties. Sieviete piecēlās un grīļodamās paņēma bērnu rokās. Pūšot mazulim sejā a.l.k.oh.o.l.a dvingu, viņa uzsāka ar viņu “izglītojošu sarunu”.

– Kāpēc tu auro? Vai domā, ka tu tagad esi galvenais? Nē, es tevi baroju. Tev jāklausa mani. Aizveries, es saku!

Latviešu aktiera Aināra Ančevska privātajā mašīnā glabājas pelni; beidzot viņš atklāj kāpēc tā

Ludmila atraugājās un turpināja.

Viņa nolika bērnu gultā un ielēja sev nākamo grādīgā dzērienu glāzi. Turpmāko notikumu gaitu Ludmila atceras miglaini. Bērns čīkstēja, tad sāka žagoties. Viņa nolēma viņu nedaudz atvēsināt un nomierināt aukstumā. Iznesa uz lieveņa un nolika uz dēļiem, pati iegāja atpakaļ mājā un aizmiga klusumā.

Cik necilvēcīga, vienkārši zvērīga n.e.ž.ē.lī.b.a! Viņa gulēja līdz pat brīdim, kad p.o.l.i.c.ij.a uzlauza mājas durvis. Ludmilai nekavējoties tika atņemtas vecāku tiesības. Viņa nav mātes vārda cienīga. Lai viņa uz visiem laikiem paliek sieviete, kura dzemdējusi šo mazo cilvēkbērnu.

Suņa sirds izrādījās žēlsirdīgāka nekā mātei a.l.k.o.h.o.l.iķ.e.i., kura dzemdēja mazuli, naktī iznesa viņu ārā un atstāja aukstumā gandrīz kailu un pilnībā neaizsargātu. Tāpēc padomā pats, kuram – cilvēkam vai dzīvniekam – piemīt apzināta līdzjūtība?

Lasi vēl: Skumja vēsts: aizsaulē devusies latviešu cienījamā aktrise, kurai šis ir bijis sirds darbs

Valets par mazās radībiņas dzīvības glābšanu saņēma no varas iestādēm īpašu suņu medaļu un tagad dzīvo kopā ar Fjodoru. Vecais vīrs dzīvniekam uzcēlis ērtu būdu, baro viņu divreiz dienā un ņem līdzi pastaigās pa mežu.

Pateicīgais dzīvnieks kļuvis nedaudz brangāks, viņa kažoks sācis spīdēt, bet acis izstaro laimi un pilnīgu uzticēšanos gādīgajam saimniekam.

Paldies, ka izlasīji šo aizkustinošo stāstu! Laipni lūgts sniegt savu viedokli/pārdomas komentāros un dalīties ar rakstu sociālajos tīklos!