Tajā janvāra rītā bija neparasti auksts. Vācu aitu suns, vārdā Hanters, jau trīs stundas gulēja ārā un neiegāja savā plašajā, siltajā būdā. Apjukušais īpašnieks nolēma noskaidrot, kas notiek. Džeikobs piegāja pie Hantera un sastinga šokā, kad suns pēkšņi viņam draudīgi uzrūca!
Hanters nekad tā nebija uzvedies. Suns un saimnieks bija labākie draugi – Džeikobs paņēma viņu kā mazu kucēnu un audzināja ar mīlestību un rūpēm.
Neticēdams, ka suns viņu nopietni apdraud, Džeikobs atkal piegāja klāt, taču suns reaģēja tāpat: nostājās būdas ieejas priekšā un dusmīgi rūca. Ar visu savu izskatu viņš it kā brīdināja: nenāc tuvāk!
Džeikobs neviļus atkāpās, un Hanters nekavējoties pārstāja rūkt.
Izpildi testu:
– Kas tev tur ir, zēn? – Džeikobs klusi jautāja, mēģinot ieskatīties būdas iekšpusē. – Ko tu sargā?
Vakarā vīrietis palūkojās ārā pa aizkaru spraugu: Hanters joprojām gulēja uz lieveņa, galvu uzlicis uz ķepām. Tikai dzīvnieka stāvās ausis liecināja, ka tas uzmanīgi ieklausās katrā skaņā.
Pirmā jāņogu un upeņu mēslošana, lai krūmu zari liektos no ogu smaguma
Ārā kļuva ļoti auksts, bet suns joprojām nemēģināja ieiet siltajā būdā. Tas tiešām bija dīvaini…
Lasi vēl: “Manās bēres nedrīkst būt asaras”: pēkšņi 46 gadu vecumā aizsaulē devusies ekstravaganta dziedātāja
No rīta viss atkārtojās. Ejot pa tikko uzsnigušo sniegu, Džeikobs mēģināja aiziet līdz būdai, taču suns nostājās viņam priekšā draudīgā pozā. Vienīgi Hantera gudrajās, brūnajās acīs bija lasāms lūgums – dzīvnieks it kā lika saprast, ka saimniekam neko nevajadzētu darīt.
Vīrietis bija galīgi apmulsis. Viņam nenāca prātā neviens iemesls, kāpēc viņa suns uzvedās tik dīvaini. Viņš nolēma izmantot viltību.
Džeikobs atgriezās mājā un devās uz virtuvi. Ledusskapī bija svaigs neapstrādāts steiks. Vīrietis to sagrieza mazos gabaliņos. Tas bija Hantera mīļākais ēdiens – viņš noteikti nespēs pretoties tā kārdinājumam!
Galvenais bija piespiest Hanteru ienākt mājoklī, lai pamielotos ar gaļu. Džeikobs paķēra bļodu un izgāja ārā. Suns viņu priecīgi sveicināja, luncinot asti. Džeikobs paglaudīja suni starp ausīm un pasniedza tam bļodu, ko bija paslēpis aiz muguras.
Kad Hanters sajuta gaļas smaržu, viņš no prieka palēcās kā mazs kucēns, viņam tik ļoti garšoja steiks. Džeikobs smaidīdams devās ar bļodu uz mājas pusi un aicināja suni viņam sekot.
Hanters apmulsumā apsēdās un pārsteigts skatījās uz savu saimnieku. Viņš bija pieradis ēst netālu no savas būdas, taču nez kāpēc saimnieks viņu šoreiz neatlaidīgi aicināja mājā.
Hanters pagriezās un klusi iesmilkstējās. Gaļa smaržoja tik kārdinoši, ka dzīvnieks nolēma, ka pāris minūšu laikā nekas slikts nenotiks.
Džeikobs atviegloti uzelpoja – suns beidzot steidzās viņam pakaļ, nenovēršot izsalkušu skatienu no bļodas. Plāna pirmā daļa noritēja raiti.
Vīrietis nolika bļodu virtuves tālākajā stūrī un mīļi glāstīja savu mīluli. Viņam bija atlikušas desmit minūtes. Atšķirībā no citiem suņiem Hanters nekad nemetās virsū ēdienam, lai norītu to vienā rāvienā. Viņš ēda pārdomāti un, šķiet, izbaudīja katru kumosu — viņa smalkās manieres vienmēr ļoti uzjautrināja saimnieku.
Lasi vēl: Karstuma pieaugums nav gaidāms: austrumeiropiešiem paziņots par laikapstākļiem līdz aprīļa beigām
Džeikobs lēnām izlavījās ārā un aizvēra mājas durvis.
Tad viņš izdzirdēja riešanu un pagriezās. Hanters stāvēja pie loga ar abām ķepām uz palodzes un ļoti nikni skatījās uz viņu.
Vīrietis jutās vainīgs, ka piemānījis suni un iespundējis mājā – galu galā starp viņiem vienmēr bijušas uzticības pilnas attiecības. Juzdamies kā nodevējs, Džeikobs sev atgādināja, ka cita ceļa nav – Hanters nekad nebūtu ļāvis viņam tuvoties būdai.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā