Pēc vairākiem gadiem ārzemēs māte atgriezās mājās. Bet svētkos viņa paziņoja jaunumus, kas mani satrieca līdz sirds dziļumiem!

Dažreiz pieņemt pastāvīgu lēmumu var būt ļoti grūti. It īpaši, ja jautājums attiecas uz vecākiem. Tu vari būt pieaudzis, nobriedis cilvēks ar pienācīgu atalgojumu, padotajiem un milzīgu pieredzi. Bet mamma un tētis vienmēr liks tev just nelielu nepārliecinātību par saviem vārdiem vai darbībām.

Nu ko var darīt, tāda ir audzināšana! Mēs visi esam bijuši bērni ar savām kļūdām un neveiksmēm. Un kurš gan par tām zina vairāk nekā vecāki?

Īpaši sarežģīti, ja tēvam vai mātei ir stingrs raksturs un pavisam atšķirīgi uzskati par dzīvi. Šajā gadījumā ir gandrīz neiespējami viņiem kaut ko pierādīt. Kamēr rietumos ar līdzīgām situācijām lielākoties strādā psihologi, pie mums problēmas lielā mērā tiek risinātas personisku, ilgu un grūtu sarunu ceļā. Un diemžēl rezultāts ne vienmēr ir nevainojams.

Pieņemt pastāvīgu lēmumu

Nekad nebiju domājusi, ka apvainošos uz mammu un māsu vienlaikus. Es neesmu tāds cilvēks. Bet dzīve visu ir sakārtojusi tā, ka netaisnības sajūtu nekur nevaru noslēpt un arī negribu. Un man ar to ir jāsadzīvo, bet ko es varu darīt savā situācijā? Es nespēju pieņemt savu lēmumu.

Mēs ar māsu Ritu uzaugām lielā lauku mājā. Mūsu ģimene vienmēr ir bijusi draudzīga, taču sīkas ķildas ir piemeklējušas arī mūs. Galvenokārt tās sāka mana mamma, jo pastāvīgi baidījās, ka izaudzinās mūs par slinkām un nevīžīgām sievietēm.

Lauku sievietei tas nozīmētu šausmīgu kaunu, ja tu to gadījumā nezini. Tāpēc mēs divatā darījām jebkurus darbus. Tīrījām, mazgājām, gatavojām. Tad iemācījāmies veikt zemes darbus: mamma gribēja – ja nu kaut kas notiek, mums vienmēr būtu iespēja nenomirt badā. Un kopumā es viņu šajā ziņā saprotu.

Kad pieaugām un sākām veidot pirmās attiecības ar puišiem, mamma nemitējās sniegt savus padomus. Tētis šajās lietās neiesaistījās, viņu vairāk uztrauca māja: viņš gribēja tai uztaisīt lielu piebūvi, lai tajā varētu dzīvot vēl vairāk cilvēku. Lai kā arī būtu, Rita pirmā apprecējās un kopā ar vīru devās dzīvot uz pilsētu. Toreiz es tētim teicu: “Tu velti centies, es arī savu mīļoto vīrieti un aizbraukšu iespējami tālāk no jums”. Bet viņš manī neieklausījās.

 

Pēc tam izrādījās, ka tēvam tiešām bija taisnība. Es izšķīros no sava vīra trešajā laulības gadā. Paņēmu mūsu mazo dēlu un devos dzīvot pie vecākiem. Vietas, kā jūs saprotat, pietika, tāpēc nekas netraucēja audzināt dēlu ciematā, svaigā gaisā.

Bet mana māsa apmetās uz dzīvi pilsētā kopā ar vīru, un viņiem viss šķita ļoti labi. Rita nolēma kļūt par mājsaimnieci, un viņu ģimenē viens pēc otra piedzima veseli četri bērni. Es to nekad nesapratīšu, man ar vienu bērnu ir grūti tikt galā.

Bet pagāja laiks, un dzīve kļuva arvien sliktāka. Ne man: audzināju dēlu, palīdzēju vecākiem mājas darbos, paldies, ka mamma to iemācīja bērnībā. Mums principā dzīve ritēja vienmuļi, bet ne slikti.

Taču no Ritas arvien biežāk sāka nākt negatīvas ziņas: naudas nepietiek, ļoti grūti tikt galā ar tik daudziem maziem bērniem. Arī vīram veselības problēmas, viņš slikti ēd un pamatīgi zaudējis svaru. Rita un vīrs gribētu atpūsties, bet kā to izdarīt, ja katru dienu pienāk arvien vairāk nenomaksātu rēķinu? Vismaz ar veselību, paldies Dievam, visiem pārējiem ģimenes locekļiem viss bija kārtībā.

Tad mana māte nolēma, ka viņai mājās kļuvis garlaicīgi, un viņa devās pie draudzenes uz citu valsti, lai nopelnītu, īsāk sakot. Mēs visi sapratām, kāpēc viņa pieņēma šādu lēmumu, taču neviens par to nerunāja skaļi. Pēc pāris mēnešu gatavošanās mamma devās uz svešu zemi. Šķita, ka viņa tur ieguvusi labu darbu, jo sāka sūtīt naudu uz mājām. Mēs ar dēlu saņēmām mazliet, bet lielākā daļa no naudas tika manai māsai.

Es biju pilnībā apmierināta ar šādu lietu kārtību. Nu protams, Ritai naudu vajadzēja vairāk. Ar tādu bērnu pulciņu pat veikalu apmeklējums bija nogurdinošs, par visu pārējo nemaz nerunājot. Viņa ar vīru pat pāris reizes atbrauca pie mums uz ciematu. Tur znots manam tēvam pat nedaudz palīdzēja remontdarbos: bija skaidrs, ka manas mātes pūles ārzemēs nebija veltīgas. Māsas vīra veselība nedaudz uzlabojās un kopumā viņš izskatījās diezgan atpūties.

Tikmēr es satiku interesantu vīrieti. Viņš nebija bagāts, bet strādīgs un godīgs. Pret manu dēlu viņš izturējās kā tēvs. Kopumā es nevaru teikt, ka esmu jauna dāma, bet vēl nejūtos kā večiņa.

Tad kāpēc nedomāt par otro laulību? Kā saka, pirmā pankūka ir kunkuļaina, kas nozīmē, ka nākamā sanāks tieši tāda, kā nākas. Es runāju ar savu tēvu, un viņš piekrita, ka Pēteris dzīvo pie mums, manā piebūvē. Bet tikai uz laiku, jo tomēr gribēju kādreiz doties dzīvot uz pilsētu.

Lasi vēl: Saeima pieņem stingrus likumus, visiem suņu īpašniekiem Latvijā! Ņem vērā!

Lasi vēl: Cilvēki sastinga kapa klusumā. Ko tādu pie kases sanāk redzēt reti

Mamma arī neiebilda pret manu laulību, taču, godīgi sakot, no viņas toņa bija skaidrs, ka viņu mana situācija īpaši neuztrauc. Ir man vīrietis, dzīvojiet un priecājieties. Viņai bija daudz maigākas jūtas pret savu znotu: viņa zina viņa dzimšanas datumu, zvana viņam un apsveic. Viņai znots bija gluži kā radinieks. Ne tā kā manā gadījumā. Nu, labi, mēs ar dzīvesdraugu tiešām vēl neesam oficiāli apprecējušies. Varbūt vēlāk viss būs savādāk?

 

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Leave a Comment