Taču manas cerības bija veltas, jo pēc piecu gadu uzturēšanās ārzemēs mamma nolēma, ka ir pietiekami nopelnījusi. Par to viņa mūs informēja, un visi, protams, viņai piekrita. Saistībā ar viņas atgriešanos nolēmām sarīkot nelielus svētkus pašiem tuvākajiem un šim gadījumam pat noīrējām svinību zāli pilsētas kafejnīcā. Atnāca manas māsas ģimene, mans tētis un pat mans līgavainis. Man šķita, ka viņš un mana māte beidzot iepazīsies un varbūt viņa mainīs savas domas par viņu. Bet es biju vīlusies.
Pie svinību galda mamma, paceļot tostu, pateicās par tik dāsnu uzņemšanu un teica, ka viņai ir mums pārsteigums. Ar nopelnīto naudu Ritas ģimenei pietiks jauna dzīvokļa iegādei.
Un, ja viņi mājokli pārdos ar peļņu vai mainīs savu veco hruščovu pret labāku mājokli, tad variantu būs vēl vairāk. Gan bērniem būs vairāk vietas, gan Rita ar vīru varēs uzelpot. Protams, man bija prieks par māsu. Bet man māte nebija sarūpējusi nekādas dāvanas. Sirds ļoti sāpēja – kā gan viņa tā varēja rīkoties?
Tikai vēlāk personīgas sarunas laikā viņa man jautāja, kāpēc esmu neapmierināta. Galu galā man ir atļauts dzīvot kopā ar vecākiem tik ilgi, cik es gribu un ar ko es gribu. Māju, protams, mantošu es. Lai gan bija skaidrs, ka par pārcelšanos uz pilsētu nevar būt ne runas. Nu un kas, mēs taču tagad dzīvojam bēdu nezinādami! Bet pilsētā viss ir dārgi, bet šie dzīvokļi ir betona kastes. Ne tā kā savās mājās. Tātad – kādas man var būt pretenzijas?!
Un tas mani joprojām urda. Mamma man ļoti skaidri lika saprast, ka man būs jākopj viņa un tēvs, kad viņi paliks veci un nevarīgi. Ka mans bērns mācīsies lauku skolā, un vīrs (ja vispār apprecēsimies) tālāk par brigadieri vietējā rūpnīcā neuzkalposies.
Lasi vēl: ”Debesis trakos”: VUGD izplata steidzamu brīdinājumu par laikapstākļiem piektdienas naktī!
Bet Ritas rokas ir atraisītas. Neskatoties uz to, ka viņai ir četri bērni! Un sakiet man, vai tas tiešām ir godīgi? Vai tiešām mēs varam visu izmērīt pēc daudzuma? Viens dēls – tu dzīvo pie mums. Vairāk bērnu? Lūk, nauda jaunam mājoklim. Tik netaisnīgi, ka man tikai gribas kliegt un raudāt. Bet pašlaik es vienkārši neko nevaru darīt.
Varbūt tev ir kāds ieteikums, kā rīkoties jaunajai sievietei? Būsim pateicīgi, ja dalīsies viedoklī/pieredzē raksta komentāros!