Ko kategoriski aizliegts darīt jūlija pēdējā mēneša dienā? Mūsu senči šim ļoti ticēja

Šim nolūkam leģendā par Margaritu ir ārkārtēja gaisma, un tāpēc, ka šajā dienā pareizticīgo baznīca godina citu svēto, kura vārds ir Lācars  šo dienu tautā sauc par svēto dienu.

Un viņi pat izdomāja savu stāstu par viņu: it kā viņa būtu jūras kunga meita, bet viņai apnika dzīvot biezajā ledainajā ūdenī un aizbēga uz sauszemes.  Kur viņas dusmīgais tēvs joprojām viņu meklē, mēģina viņu atrast.

Acīmredzot šādi viņi  skaidroja faktu, ka 30. jūlijā lielākajā valsts daļā lija lietus, dārdēja pērkona negaiss un zibeņoja.  Tiesa, populārs bija uzskats, ka tas viss nav noticis nejauši – tie, kuriem tas notika, iespējams, bija lieli grēcinieki un Augstākais uz viņiem par kaut ko dusmojās.

Tāpēc šajā dienā mūsu senči centās pēc iespējas mazāk skatīties uz zibens uzplaiksnījumiem debesīs – jūs varat zaudēt redzi.

Tāpēc logi tika aizsegti ar slēģiem, un viņi centās pēc iespējas mazāk iziet uz ielas, īpaši netuvoties ūdenstilpnēm – tā vietā vairāk lūdza svētos svētos, lai viņi sargā ražu un dzīvnieku barību no ugunsgrēka un mājsaimniecības locekļi no kaitēm un nelaimēm.

Saimnieces šai dienai vienmēr gatavoja zivju ēdienus – zupas, pīrāgus un dažādus pamatēdienus. Tāpēc viņi centās nomierināt jūras kungu un nomierināt viņu.

Bet viss bija jāsagatavo iepriekšējā dienā, jo tajā dienā nebija iespējams iekurt uguni mājā vai krāsnī, lai nepievilinātu mājā ugunīgās bultas. 

Viņiem bija fiziska izpausme. Tie veidojās, kad zibens iespēra smilšainā zemē un veidoja stikla caurules, kas izskatījās pēc bultām.

Lasi vēl: Zināmais latviešu zvaigžņu speciālists sola valstij smagus brīžus saistībā ar laikapstākļiem tuvākajā laikā

Cilvēki uzskatīja, ka šādām bultām piemīt neticams spēks un enerģija, kas var pasargāt īpašnieku no ļaunajiem gariem, palīdzēt atrast pareizos ceļus un risinājumus, kā arī pielīdzināt tās burvim, kurš spēj izpildīt gandrīz jebkuru vēlmi. Sava veida burvju nūjiņas analogs.