Visā valsts lielākajā daļā šajā dienā pērkona negaiss dārd un zibeņi. Mūsu senči ticēja šīs dienas ticējumiem un zināja, ka ir konkrētas lietas ko nedrīkst darīt.
Kā radās šie ticējumi? Senāk dzīvoja kāda meitene. Margarita dzimusi un dzīvojusi Antiohijā (tagad tā ir daļa no Turcijas; pēc dažiem avotiem Antiohija ir tagadējā Antālija, tik populāra mūsu tūristu vidū) trešajā gadsimtā. Un, tāpat kā daudzi citi kristieši, kas šajā periodā kļuva par svētajiem, viņa kļuva par tā paša Romas imperatora Diokletiāna nevēlamo personu.
Par Margaritas dzīvi nav saglabājies daudz informācijas, tāpēc daži viņas dzīvesstāsti ir gandrīz pretrunā viens otram.
Un pat “dubultā” nosaukuma izcelsme nav pilnībā skaidra. Parasti tas ir vārds, kas tika dots personai dzimšanas brīdī, un vārds, kas tika dots kristībās.
Taču stāstā ar šo meiteni– tāds vārds viņai dots piedzimstot, Margarita parādās krietni vēlāk, vēlākos dzīvesstāsta avotos un ir saglabāta visos kalendāros.
Nemainīgi paliek tikai fakti, ka viņas tēvs bija bagāts un dižciltīgs un bija priesteris vienā no pagānu tempļiem pilsētā. Māte devās aizsaulē, kad meitene bija tikai mazulīte, un, atstāta sev un medmāsām, viņa uzzināja par kristietību no viņiem un no viņu paziņām.
Kā vēsta leģenda, visvairāk meiteni pārsteidza stāsts par Jaunavas Marijas nevainojamo rašanos un Kristus dzimšanu. Tad viņa nolēma nekad neprecēties un veltīt sevi kalpošanai kam augstākam.
Tajā pašā laikā meitene bija ļoti skaista, un daudzi dižciltīgi cilvēki, viņu redzot, bija gatavi viņu bildināt. Tādējādi viena no viņas dzīves versijām vēsta, ka starp šādiem cilvēkiem bija tā reģiona valdnieks, kurā dzīvoja Margarita.
Citos avotos Margaritu pamet viņas tēvs, uzzinot par viņas kristīgajiem uzskatiem un viņa tiek pie rūgtām dzīves beigām. Tomēr visos nostāstos viņa ir gaiša, smaidīga un viņai nepatīk ļaundari.
Un tieši šī iemesla dēļ izveidojās aizliegumi uz šo dienu.. Daudzi par to nemēdz aizdomāties.