Bieži vien, kad cilvēki saņem palīdzību vai labvēlību, viņi to uztver kā pašsaprotamu. Šāda uztvere var rasties no pieredzes vai audzināšanas, kurā tiek uzskatīts, ka citiem ir pienākums palīdzēt vai darīt labu.
Cilvēki var arī neapzināties vai nenovērtēt palīdzības sniedzēja ieguldījumu un upurus, īpaši, ja tie nav redzami vai nav uzreiz saprotami. Egoisms un koncentrēšanās uz savām vajadzībām un vēlmēm var likt cilvēkiem ignorēt citu devumu.
Arī sociālais spiediens un vēlme izskatīties spēcīgiem un neatkarīgiem var likt cilvēkiem neizrādīt pateicību, lai nerādītu sevi kā vājus vai atkarīgus. Dažkārt arī kultūras normas un vērtības var ietekmēt, cik lielā mērā cilvēki izrāda pateicību, jo dažādās kultūrās ir atšķirīga izpratne par pateicības nozīmi un izpausmēm.
Visbeidzot, bieži vien cilvēki vienkārši aizmirst pateikties, jo viņu ikdienas dzīve ir aizņemta un viņi nepievērš pietiekamu uzmanību savstarpējām attiecībām un sīkiem laipnības aktiem.
Latvijas valsts ceļi brīdina par braukšanas apstākļiem uz ceļiem. Vajadzētu iegaumēt nianses!
Tā arī šajā stāstā…
Kāpēc es vairs neatdodu savu bērnu lietotās drēbītes trūcīgajiem? Daudzi no jums teiks – bērns ir izaudzis no apģērba, atdod kādam, kam tas vairāk vajadzīgs, jo ne katrs vecāks var atļauties pastāvīgi atjaunināt savas strauji augošās atvases garderobi – un, protams, jums būs taisnība.
Lielākā daļa no mums tā arī dzīvo, nododot mantu maisiņus no rokas rokā, es tajā nesaskatu neko sliktu. Draudzene, kuras meita ir vecāka par manējo, atdod dažādas mantas manai meitai, bet es savukārt sarūpēju savas meitas drēbītes citai draudzenei, kuras meita ir jaunāka.
Bet šāda mantu apmaiņa notiek tikai šaurā paziņu lokā. Kādā brīdī savas personīgās mantas, kas ir diezgan kvalitatīvas un labā stāvoklī, es nolēmu vairs nekad neatdot svešiniekiem, lai cik trūcīgi viņi pirmajā mirklī šķistu. Tagad paskaidrošu, kāpēc.
Pirmo reizi ar cilvēku nepateicību saskāros jau pusaudzes gados.
Ikviens zina, ka bērni, tostarp pusaudži, aug ļoti ātri, un viņiem bieži nākas atjaunināt savu garderobi. Tas notika arī ar mani.
Tālajā 2002. gadā es pabeidzu 7. klasi un šķiroju savas drēbes, lai redzētu, kas man joprojām ir vajadzīgs, un no kā esmu bezcerīgi izaugusi.
Savācu divus lielus maisus ar mantām, kas man vairs nederēja. Pajautājusi vecmāmiņai, kur man tās likt, saņēmu atbildi – pasauc kaimiņieni Natāliju.
Pēc omītes teiktā, šai dāmai ir divas meitas, lai viņas izvēlas, ko vajag, bet pārējo sadedzināsim pirtskrāsnī. Mūsu “zvaigzne” ieradās, pateicīgi paņēma abus maisiņus un devās prom.
Santehniķi tev neizpauž šo tautas metodi, jo tā novērš izlietnes aizdambējumu vien dažu minūšu laikā
Nu, paldies Dievam, man ir mazāk rūpju.
Pēc pāris dienām vēlā vakarā pie mums ieradās Natālijas piedzīvotājs.
– Vecmāmuļ, Dina, viņš iesaucās.
Lasi arī: Viņi šai vasarā izies caur laimes vārtiem: Volodina nosauca tās zvaigžņu zīmes, kuru varā jūlijā būs pats liktenis
– Ko tu gribi, Sergej?
– Nopērc savai Santai labas, gandrīz jaunas drēbes. Iedevu savām meitenēm, bet viņas ir izlepušas, rauc degunus. Es neprasu daudz, tikai vienai degvīna pudelei.
– Drēbes, tu saki? Nāc, parādi man!
Vecmāmiņa no Sergeja paņēma šos nelaimīgos maisiņus, veltīdama viņam nejaukus vārdus.
– Tātad, Santiņ, viņš gribēja pārdot mūsu atdotās drēbes atpakaļ mums. Nodzērušies nelieši, labāk tās sagriezīšu lupatās un pagatavošu paklājiņus. Negatniekiem pašiem nav ko ēst un vilkt mugurā, visa nauda aiziet sasodītajam degvīnam, šķendējās vecmāmiņa.
Man kā 13 gadus vecai pusaudzei šī situācija šķita absolūti nesaprotama.
Kā tas nākas, ka divi pieaugušie neiedeva bērniem mantas, lai gan viņiem tās ļoti vajadzēja, bet ar šiem maisiem vazājās pa ciematu, lai pārdotu!
– Vecmāmiņ, nu kā tad tā? Viņu bērniem nav ko vilkt mugurā, viņi staigā netīrās un nodriskātās drēbēs, vai viņiem šņabis ir dārgāks par bērniem?
– Meitiņ, viņi taču nedomā ne par ko, viņiem galvenais savas rīkles aizliet, bet bērni nav vajadzīgi.
Starp citu, pirms mācību gada sākuma dzērājvecāku meitas tomēr izmantoja vairākas manis sarūpētās mantas, kuras vecākiem alkoholiķiem nebija izdevies pārdot, un nēsāja tās, ierodoties skolā.
Nākamā diezgan interesantā situācija ar mani notika, kad man jau bija piedzimusi meita un mēs uz laiku dzīvojām pie vīratēva citā ciemā. Un tā jau bija jau daudz trakāka…
Tā kā es tur nevienu nepazinu un man nebija daudz laika sazināties (pirmā grūtniecība, tad mazs bērns un remonts manā mājā pilsētā), es lielāko daļu laika pavadīju mājās. Sākām komunicēt ar kaimiņieni Intu, kura bija gadu jaunāka par mani.
Ik pa laikam viņa ienāca pie manis uz tēju un mēs pļāpājām par neko. Kaimiņienes vīrs dienēja armijā, viņa bija stāvoklī un drīz bija jādzemdē. Šis ir svarīgs brīdis šajā stāstā.
Kāda radiniece saistībā ar manas meitiņas piedzimšanu uzdāvināja man zilu pavasara kombinezonu, kas piemērots valkāšanai pavasarī un rudenī. Tas nekas, ka kombinezons bija zilā krāsā, to varēja valkāt gan meitene, gan zēns; man tas ļoti patika. Pavasarī šo apģērba gabalu vēl nenēsājām, jo tas bija par lielu, bet rudenī jau par mazu, tāpēc mana meitiņa šo štāti tā arī neizmēģināja.
Un tad rudenī ciemos ieskrēja Inta un sūdzējās, ka bērna pabalsts vēl neesot izsniegts, jo vīrs no armijas neesot atsūtījis kaut kādu dokumentu, bet viņas bērnam neesot ko vilkt. Sieviete vaicāja, vai man nebūtu kāds piemērots bērna apģērbs, kas vairs neder manai atvasītei.
Tad es atcerējos par kombinezonu.
– Ņemiet un valkājiet, es teicu Intai. Mana meita šo apģērbu ne reizi nav uzvilkusi, es tikai noņēmu etiķeti un to izmazgāju, es teicu.
– Tas ir jauns un tagad tieši piemērots manam mazulim. Cik es tev esmu parādā? Inta vaicāja.
– Necik, kad kļūsit bagāta, nopirksi šokolādi un kopā iedzersim tēju, es atbildēju.
– Es nopirkšu torti un cigarešu paciņu tavam vīram, jo es naudas trūkuma dēļ mūždien no viņa “streļīju”, solīja kaimiņiene.
– Nu labi, kā teiksi, es paudu.
Pagāja neilgs laiks, Inta noformēja pabalstu un kļuva augstprātīga. Viņa ne tikai pārstāja nākt iedzert tēju, bet ejot man garām, pagrieza galvu uz otru pusi.
Nu, nenāc, tā ir tava darīšana, man pašai ir pietiekami daudz rūpju, es neesmu ļoti sarūgtināta, es nodomāju
Rudens beidzās, ziema pagāja.
Mēs ar vīru atbraucām no pilsētas un vīratēvs stāstīja, ka atbraukusi kaimiņiene un iedevusi man paciņu. Un tur iekšā tīrās šausmas!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk