”Es gribu paprasīt bijušajam vīram, lai viņš ar mani guļ, jo es vēlos bērnu, kamēr viņa sieva nezina”; Lūk, kā šis beidzās!

Mēs ar Nilu bijām precējušies četrus gadus. Pirms tam tikāmies trīs mēnešus. Mūsu attiecības bija brīnišķīgas, strīdējāmies reti, vienmēr atradām kompromisu.

Intīmajā jomā arī viss bija lieliski. Kopumā ņemot, var teikt, ka mums bija ideālas attiecības. Taču bija viens “bet”! Es nevarēju palikt stāvoklī.

Man tolaik bija 39 gadi, Nilam – 43. Viņš ļoti gribēja bērniņu. Viņa pirmā sieva agri n.o.m.i.r.a slimības dēļ. Viņi pat nedomāja par bērniem, jo ilgstoši laiku cīnījās ar slimību. Pēc dzīves draudzenes nāves Nilam vajadzēja ilgu laiku, lai atgūtos. Viņš nedomāja par jaunu attiecību veidošanu. Pagāja diezgan ilgs laika sprīdis, lai Nils atkal varētu paskatīties uz sievietēm kā potenciālajām partnerēm.

Mēs iepazināmies Krimā. Nils tur atpūtās kopā ar draugu, bet es ar draudzeni. Rezultātā sākām satikties: katru dienu kopā gājām uz jūru, bet vakaros pastaigājāmies.

Mums izveidojās romantiskas attiecības. Mēnesi sazinājāmies telefoniski, pēc tam Nils pārcēlās uz pilsētu, kurā dzīvoju es. Neilgi pēc tam nolēmām apprecēties.

Patiesībā mūsu attiecībās viss notika diezgan strauji. Mēs bijām ļoti līdzīgi viens otram it visā. Jūtas bija spēcīgas un kaislīgas.

Es vienmēr biju gaidījusi princi baltā zirgā, bet nevarēju atrast. Un tad 39 gadu vecumā satiku Nilu. Protams, mēs uzreiz sākām plānot bērniņu. Man bija savs divistabu dzīvoklis. Pēc divu gadu kopdzīves Nils pārdeva savu māju ciematā, un mēs nopirkām trīsistabu dzīvokli.

Pagāja divi gadi, bet rezultātu nebija. Bērniņš negribēja ienākt mūsu dzīvē. Bijām pie ārstiem, nodevām analīzes. Izrādījās, ka man nevar būt bērnu. Visu laiku tomēr cerējām uz brīnumu, jo adoptēt bērnu Nils negribēja. Mūsu attiecības sāka pasliktināties. Strīdējāmies par katru sīkumu.

Reiz vīrs atnāca mājās iedzēris un teica:

– Inga, es vairāk tā nevaru. Viss! Es gribu bērnus. Tu nevari man dzemdēt bērnu… Tāpēc es dodos prom…

Es klusēju, domāju, ka vīrs to pateica izmisuma mākts, bet nē. Viņš aizgāja un neatgriezās. Pat nepaņēma savas mantas.

Jutos ļoti slikti. Es viņu sapratu. Dvēseles dziļumos man bija žēl viņu, nevis sevis. Es viņu ļoti mīlēju. Pēc nedēļas vīrs man piezvanīja un atvainojās. Visu pārrunājām un nonācām pie secinājuma, ka ir vērts šķirties, lai viens otru nemocītu. Pēc šķiršanās mēs turpinājām sazināties, un tas man sniedza zināmu mierinājumu.

Pagāja trīs gadi. Nils atrada sievieti, kura dzemdēja viņam dēlu. Es zināju, ka viņš laulībā nebija laimīgs. Viņš nemīlēja sievu, tomēr ļoti cienīja.

Nils man e-pastā un īsziņās rakstīja par visām savām garīgajām brūcēm. Mēs ar Nilu vienmēr esam bijuši ne tikai vīrs un sieva, bet arī draugi. Laulības laikā vīrs man vienmēr izkratīja sirdi. Šajā ziņā mums ar viņu bija cieša saikne. Tāpēc paliku garīgi tuva ar bijušo dzīvesbiedru.

Vēlāk es pārcēlos uz Krimu, dzīvoju vienistabas dzīvoklī. Pēc šķiršanās Nils man atstāja dzīvokli un automašīnu, un es to visu pārdevu un pārcēlos uz siltākiem platuma grādien. Nils pēc šķiršanās sev neko nepaņēma, visu atstāja man, atdeva pat depozītu, kuru jau sen bija krājis.

Bijušais vīrs man pastāvīgi rakstīja, ka mani joprojām ļoti mīl un nekad neaizmirsīs. Turklāt viņš ik pa laikam apciemoja mani, apmēram reizi gadā. Es zināju, ka mans vīrs ir laimīgs, ka viņam ir dēls, kurš ir ļoti līdzīgs viņam. Biju patiesi priecīga par savu mīļoto.

Lasi vēl: “Apburoša veiksme”: četras zodiaka zīmes, kurām veiksies 2023. gada maijā

Pēc pārcelšanās uz Krimu ginekologs man reiz teica, ka atbilstoši analīžu rezultātiem man esot parādījušās lielas izredzes dzemdēt. Es neprātīgi gribēju bērnu, un, protams, tikai no Nila. Bet man bija grūti viņam par to pastāstīt, jo viņam jau bija cita ģimene. Es baidījos, ka viņš mani nesapratīs vai, gluži otrādi, pametīs savu ģimeni un pārcelsies pie manis.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā