”Es gribu paprasīt bijušajam vīram, lai viņš ar mani guļ, jo es vēlos bērnu, kamēr viņa sieva nezina”; Lūk, kā šis beidzās!

Es par to ilgi domāju, bet tā arī neuzdrošinājos viņam to pateikt. Reiz Nils ieradās pie manis uz veselām divām nedēļām. Visu šo laiku mēs baudījām viens ar otru. Savam mīļotajam vīrietim neko neteicu par analīžu rezultātiem, lai gan sākotnēji gribēju viņam lūgt atļauju palikt no viņa stāvoklī.

Mūsu tikšanās bija brīnišķīga un rezultātā notika brīnums – es paliku stāvoklī. Ar Nilu sazinānājāmies kā parasti, sociālajos tīklos un pa telefonu. Gluži kā radinieki. Mēs atbalstījām viens otru it visā, bet sirdī es jutos pretīgi, ka nepastāstīju viņam visu.

Nesen sēdēju un domāju, kāpēc es to darīju? Un atradu atbildi uz jautājumu: jo zinu, ka viņš pametīs sievu un dēlu un atgriezīsies pie manis. Visticamāk, no tā nevarēs izvairīties.

Es slēpu grūtniecību no Nila, cik vien varēju. Viņam bija jāatbrauc pie manis vasarā, bet es teicu, ka tad pilsētā nebūšu. Viņš nolēma mani pārsteigt un atbrauca maijā. Bet man jau drīz bija jādzemdē.

Es biju mājās un kravāju mantas dzemdību namam, kad atskanēja durvju zvans. Es atvēru un ieraudzīju – stāv Nils ar ziedu pušķi rokās, skatās uz mani un nezina, ko teikt.

– Kas ar tevi noticis, Inga? Vai tu gaidi bērnu? Nils vaicāja.

– Nāc iekšā, es teicu.

– Nil, es tev visu laiku neteicu, jo negribēju sagraut tavu ģimeni un dzīvi. Es esmu bijusi ļauna pret tevi. Ārsts teica, ka neauglības ārstēšana man ir palīdzējusi. Šos gadus neesmu velti tērējusi lielu naudu un ievērojusi ārsta ieteikumus.

Man parādījās iespēja palikt stāvoklī. Kad tu atbrauci, es gribēju tev par to pastāstīt un lūgt atļauju, bet nevarēju to izdarīt. Man bija bail, ka tu pametīsi savu sievu. Es tā negribu. Mani viss apmierina. Atstāsim visu kā ir, es pati ar visu tikšu galā, es teicu un sāku raudāt.

Nils klusi klausījās manī un nesaprata, ko teikt. Viņš ļoti vērīgi skatījās uz manu milzīgo vēderu. Varbūt Nils gribēja kaut ko sacīt, bet viņš nepaspēja, jo man sākās kontrakcijas. Mēs devāmies uz slimnīcu ar taksometru. Šajā dienā Nils kļuva par mūsu brīnišķīgās meitiņas Viktorijas tēvu.

Šajā notikumu virpulī man bija ļoti žēl Nila sievu, kura neko pat nenojauta. Ne par manu un Nila saziņu gadu gaitā, ne par mūsu ciešo saikni, ne par bērnu. Es negribēju jaukties Nila dzīvē, bet sapratu, ka kādreiz varētu notikt kaut kas, kas mainīs mūsu dzīvi.

Nils kādu laiku palika pie manis un meitiņas un tad devās mājās. Mēs ar viņu daudz sarakstījāmies par turpmāko dzīvi, un viņš teica, ka noteikti nevēlas dzīvot kopā ar sievu, jo nekad nav viņu mīlējis un dzīvojis ar viņu tikai bērna dēļ. Pēc pāris mēnešiem Nils ieradās pie manis un sākām abi kopā audzināt mūsu mazulīti.

Nila dēliņš atbrauca pie mums pavadīt brīvdienas. Es puiku pieņēmu kā savu bērnu. Nila sieva drīz uzzināja par mūsu mīlas stāstu, taču bija augstsirdīga, piedeva viņam un pateicās par dēlu. Tagad viņa ir laimīga kopā ar citu vīrieti.

Lasi vēl: Man ir 56 gadi, esmu stāvoklī un diemžēl nezinu no kā. Ir vairāki kandidāti – pensionārs, pusaudzis, par trešo variantu vispār bail domāt

Bet ko tu domā par šo neparasto stāstu un tā varoņiem? Vai tici, ka starp diviem cilvēkiem var pastāvēt tik cieša saikne, kas nepārtrūkst pat kardināli mainoties dzīvei? Būtu jauki, ja tu padalītos savā viedoklī un/vai pieredzē!