Kādā agrā rīta stundā Jānis bija devies mežā, mērot koka malku. Pēkšņi viņš apstājās, ieraudzījis kaut ko neticamu – apkārtējā klusumā plūstot izmisīgām raudām. Noliekot nost savus mērīšanas instrumentus, Jānis lēnām sāka tuvoties skaņai, kas šķita visai neparasta šai klusumā piepildītajā mežā.
Pēc kāda laika viņš nonāca pie meža izcirtuma, kur redzēja lielu vilku. Tās ķepa bija iesprūdusi slazdā, un vilkene centās izrauties no slazdas visās iespējamajās vietās, bet bez panākumiem. Beidzot nogurdusi, viņa apgāzās uz zemes.
Vilcienē bija redzama izsīkuma pazīme, un Jānis saprata, ka šis dzīvnieks bija cīnījies par brīvību jau labu laiku. Viņš izjutās gatavs palīdzēt, bet, tuvojoties, dzirdēja vilka sīko murminu – vilkene nebija agresīva, bet gan biedēta. Viņas kažoka spalva pļaukājās, taču tas bija vairāk no bailēm nekā no dusmām. Plēsējs sita ar ķepu, cenšoties atbrīvoties un aizbēgt, bet bija jūtama izsīkuma norise.
Jānis solās atkāpties, negribot nodarīt nekādu kaitējumu šim brīvajam dzīvniekam. Tomēr viņš pamanīja kaut ko pavisam negaidītu: vilkenei bija pilni teči. Tas nozīmēja, ka kur tālāk jābūt viņas mazuļiem, kas, iespējams, gaidīja savu māti. Ja viņi vispār vēl bija dzīvi.
Jānis stāvēja, izjūtot nespēku nekautrējoties palīdzēt. Vilka stāvoklis bija bēdīgs – viss to ķermeņa valodā norādīja uz ciešanām. Redzējot nelielo vilku mazuli slepus starp krūmiem, viņš saprata, ka šī ir tikai viena daļa no šīs dramatiskās ainavas.
Instinktīvi Jānis izjuta, ka viņam ir jāpalīdz, taču vilka klātbūtne rada bailes. Nevarēja būt drošs, kā tā reaģēs, ja tuvināsies. Tā bija smaga izvēle – riskēt ar savu drošību, lai glābtu dzīvības.
Vilka stāvoklis bija kritisks. Skaidrs, ka tās ķermenis ir ciest visādās nelaimes sekās, un, ja paliks atstāta viena, n*** būs neizbēgama, iespējams, pat dažu dienu laikā. Pasaules nelabvēļi varētu izmantot vilku kā vieglu upuri savām vajadzībām vai pat kā trofeju.
Jānis izjuta dziļu saistību ar šo situāciju. Dzīve viņam bija mācījusi, ka pat visgrūtākajās situācijās ir jāsaglabā cerība. Katra brīdī, kas pavadīta bezdarbībā, varēja būt liktenīga. Un šajā brīdī viņam bija izšķiroši jārīkojas.
Bija pienācis brīdis rīkoties. Jānis spēra pirmo soli, savācot drosmi no dziļumiem. Sēžot, viņš pauda savu izlēmību un lēnām sāka tuvoties vilkam.
Vilcenes ciešanu centrā bija slazda, bet netālu glabājās vilku mazuļi, starojot bezpalīdzību un neaizsargātību. Tas bija skaidrs – mežsargs nolēma atbalstīt šos viltus, kuri arī ir daļa no šīs meža dzīvības.
Jānim bija svarīgi darboties nekavējoties. Viņa sirds pulsa sajūta liedza viņam bezdarbīgi stāvēt un vērot. Tagad bija laiks rīkoties.
Vilka stāvoklis bija sliktāks par cerētu. Skaidrs, ka tā cieš daudzumu ķermeņa traumu dēļ, un tās izdzīvošana viena pati nebija ilgstoši garantēta. Turklāt draudi varēja nākt no dažādiem virzieniem – vai nu malumednieku bandas, vai vienkārši citu plēsēju kārta.
Jānis apzinājās, ka šāds iznākums pieņemams. Viņa dzīvē bija pieredzējis daudz, un viņš nav gatavs padoties bez cīņas. Viņš zināja, ka katrs mirklis, kas tiek tērēts bez darbības, var izmainīt cilvēka dzīvi. Tagad bija laiks rīkoties.
Jānis paņēma savu drosmi, viņš apsēdās un sāka tuvoties vilkai.
Pieskaroties vilkas ķepai, viņš pārsteigts konstatēja, ka nav nekādas reakcijas. Vilcene bija pilnībā izsīkusi. Tagad vai nekad! Viņš uzmanīgi mēģināja atvērt slazdu, bet tas bija neveiksmīgs. Tas bija iesprūdis ciešāk, nekā viņš domāja.
Jānim nebija laika domāt. Viņš izmantoja visu savu spēku, lai atvērtu slazdu, pat vaļasprieku. Vilks bija pārsteigti kluss, laiku pa laikam atgūstot apziņu un ļaujot savām ņurdēšanām izskanēt.
Beidzot, ar mērķtiecīgu apņēmību, Jānis uzņēma vilku un nolika to uz pleca, tad paņēma viltu uz savu būdi. Attālums bija tikai daži simti metru, bet ar vilka svaru tas kļuva par kārtīgu izaicinājumu. Tomēr tas bija darāms – vilks bija jāglābj, tāpēc, atgriezies mājās, Jānis nolika to pie siltas krāsns, lai dzīvniekam būtu silti.
Kamēr māja sildījās, Jānis pievērsās vilka brūcēm, izmantojot savas me****kās zināšanas un aptieciņu. Jānis bija ieguvis medicīnas pamatu kursu mil****ajā die***tā, tāpēc viņš zināja, kā rīkoties šādās situācijās. Ja pagaidītu vēl ilgāk, vilks vienkārši nebūtu izdzīvojis.
Plēsējs lēnām atgriezās pie dzīves pazīmēm. Kad tas beidzot bija drošs, ka vilks atkal ir stabils, Jānis mierīgi pieņēma, ka viss būs kārtībā. Lai arī bija skaidrs, ka vilcenes atveseļošanās prasīs laiku, Jānis bija pārliecināts, ka, kad tas notiks, viņa būs atpakaļ pie savām spējām. Tāpēc, gaidot šo mirkli, Jānis plānoja pārcelt vilci uz verandu, lai turpinātu rūpēties par to, kad tā atkal nonāks b****aņā.
Es paņēmu, uzliku siltu paklāju un noliku bļodu ar ūdenīti. Un tad viņš ienesta nabaga dzīvnieku… Taču tad atklājās, kas pārsteidzošs…
Lasi raksta tuprinājumu nākamajā lapā