Lielākā daļa no mums vismaz reizi ir redzējuši internetā video, kur čivava, jorkšīras terjers vai špics reaģē, kad kāds vienkārši mēģina tos paglaudīt
Visbiežāk šī roka pieder pašam šīs „mīlulīša” saimniekam. Šādi video savāc milzīgu skatījumu skaitu. Komentāros redzam vienīgi aizkustinājumu un smieklus. Patiesībā gan priekam nav pamata. Suns atrodas stiprā stresā.
Visbiežāk šāda uzvedība liecina par to, ka saimnieks pārkāpj sava mīluļa personīgās robežas. Jā, jā – arī suņiem, tāpat kā cilvēkiem, ir nepieciešamas personīgās robežas. Vērojot, kā suņi savā starpā komunicē, mēs to varam skaidri redzēt praksē. Reti kurš tēviņš pieļaus, ka cits tēviņš uzliek tam ķepas vai uzliek purnu uz skausta. Šādas darbības parasti tiek stingri apturētas.
Lieliem suņiem tāda uzvedība, kā redzama minētajos video, sastopama daudz retāk. Iemesls ir vienkāršs – 30–40 kg smagu suni ir grūti “izkustināt”. Suns vienkārši piecelsies un aizies, skaidri parādot, ka šobrīd nevēlas komunicēt.
Bet kā gan mazam sunītim, kuru saimnieks ir uzlicis sev klēpī, pateikt, ka viņš negrib apskāvienus, bučas un citus cilvēkiem raksturīgus mīlestības apliecinājumus? Viņs nevar tik viegli izlekt no augstā klēpja un aiziet prom. Vienīgais veids ir rūciens. Rūciens ir brīdinājums: “Nedrīksti mani aiztikt. Atstāj mani mierā,” saka suns. Ja ar rūcienu nav iespējams panākt vēlamo – tiek parādīti zobi.
Šādu „piezīmi” ir grūti nesaprast, vai ne? Suns saņem pāris „mīļus” vārdus no saimnieka, bet vienlaikus viņu noliek uz grīdas un vairs neaiztiek. Mērķis sasniegts, domā „mazais saimnieks”. Pēc vairākām šādām atkārtojošām situācijām suns saprot, ka rūciens neko nedod – uzreiz jāpāriet pie otrā punkta. Rezultātā saimnieks staigā ar no tā izrietošajām sekām, bet kontakts ar suni ir sabojāts.
Saimnieki parasti nesaprot sava mīluļa šādas reakcijas iemeslu. Viņi domā, ka tā ir vienkārši dzīvnieka garastāvokļa maiņa vai tāda smieklīga spēle. Starp citu, tie ir reāli suņa īpašnieka – maltipū šķirnes pārstāvja – argumenti, kurš regulāri tika pie šīm “atstātajām pēdām”. Bet šo problēmu var atrisināt daudz vienkāršāk, nekā šķiet. 🙂
Atgriežamies pie personīgajām robežām. Sunim NAV PIENĀKUMA vienmēr gribēt kontaktu. Dažreiz mūsu mīluļiem vienkārši gribas pabūt vieniem. Pagulēt, „pārstrādāt” dienas laikā notikušo. Vienkārši atpūsties. Tāpat kā cilvēkam, kurš pēc nogurdinošas darbdienas vēlas, lai viņu kādu brīdi netraucē. Arī sunim ir tiesības uz šādu vēlmi.
Kā saprast, ka suns vēlas kontaktu un fizisku tuvību? Pirmkārt, visiem suņiem šī vajadzība ir atšķirīga. Mana pirmā vācu aitu šķirnes suņu meitene daudz mazāk vēlējās ciešu kontaktu nekā mans korgijs, kurš ir gatavs komunicēt gandrīz 90% diennakts laika.
Otrkārt, ne visiem suņiem patīk, ka viņus apskauj. Te ir jāskatās uz konkrētā suņa reakciju. Manai vācu aitu sunenei tas nepatika. Viņa vispār nepanesa pārāk brīvu attieksmi pret sevi. Toties Koržiks – tieši pretēji – neiebilda neko pret to . Ar prieku pieņem gan apskāvienus, gan bučas. 🙂
Kas attiecas uz konkrētu laiku, kad komunicēt ar suni – ir vienkāršs padoms, kas skaidri parāda, vai suns ir gatavs pieņemt glāstus un uzmanību. Vai viņam tas sagādās prieku, nevis viņš vienkārši pacietīs šo rituālu tikai cieņas dēļ pret savu mīļoto saimnieku.
Lasi vēl: Nekad neturiet šo augu mājās: tas ir kā odu magnēts, kas tos visus pievilina
Pastāv tā saucamais „3 sekunžu” noteikums. Tās būtība ir vienkāršāka par pašu nosaukumu. Pienākam pie suņa, sāksim viņu glaudīt 3–5 sekundes. Pēc šī laika – pārtraucam. Ja suns bāž degunu pie rokas, paliek galvu zem jūsu plaukstas vai citādi skaidri parāda, ka vēlas turpināt kontaktu – tātad jūsu vēlme būs abpusēja.
Visi laimīgi, visi apmierināti. Bet, ja suns pēc glaudīšanas neizrāda nekādu interesi, tad labāk saziņu uz brīdi atlikt. Daudzi šo pieeju apgūst intuitīvi. Bet ir tādi, kuri neredz signālus, ko suns skaidri rāda – viņi saprot tikai rūcienu un zobu rādīšanu. Un arī tad – tikai konkrētajā brīdī.
Lasi vēl: Atbrīvojieties no mājas mušām dabiskā veidā ar šo aromātisko augu, kas jums iespējams jau ir
Pēc tam viss atkārtojas no jauna – tā kā tajos video. Šādiem saimniekiem dzīve ar suni nesagādā prieku. Viņi sāk suni “cilvēkot”, tas ir – grib lai suns uzvestos tā kā cilvēks, lai saprot ko grib cilvēks tajā brīdī. Vēl viena iezīme ir, ka cilvēks “ņem pierē” suņa uzvedību. Atkal un atkal. Beigās – „Es vairs nekad suni neņemšu, tas nav priekš manis.” Un cik gan skumji, ka šādu bēdīgu situāciju varēja mainīt tikai viens niansēts solis – sapratne par savu paša suni.
Mūsu uzdevums kā saimniekiem ir iemācīties lasīt sava suņa valodu un cienīt viņa vajadzības – arī pēc miera un distances. Jo vairāk centīsimies saprast savu mīluli, jo ciešāka un harmoniskāka būs mūsu draudzība. Un, iespējams, vietā, kur reiz bija kodieni un pārpratumi, uzplauks uzticība, savstarpēja cieņa un patiesa tuvība.
