Kad viņš bija apstrādājis vilka brūces, Jānis devās meklēt vilka mazuļus. Mazulēm nebija jābūt tālu, jo vilki parasti nepamet savus jaundzimušos. Ar savu meža pieredzi Jānis bija gatavs šim uzdevumam, zinot, kādi ir dzīvnieku paradumi un izturēšanās.
Sākumā viņš atgriezās pie vietas, kur bija atradis vilci, rūpīgi izsekojot pēdām sniega klājumā. Beidzot viņš atrada to, ko meklēja – mazas pēdas. Tas bija vilka mazulis, kurš pirmajā tikšanās reizē nobijās un aizbēga.
Pēc nelielas pastaigas pa sliedēm mežsargs sasniedza īsto vietu. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka tas bija slēpnis. Cerībā, ka tur ir vilka mazuļi, Jānis nopietni iegrima meklēšanā, cenšoties piesaistīt viņus. Tomēr mazuļi bija apmācīti palikt slēpšanās, kamēr viņi nekoja savu māti.
Jānis bija neatlaidīgs, cenšoties izvilkt tos, pat mēģinot atdarināt vilka izsaukumu, bet velti. Viņš jau domāja, ka nekas nenotiks, kad pēkšņi no biezokņa izlēca mazs vilku mazulis.
Dzīvnieks bija izsalcis, tāpēc bija gatavs riskēt, atstājot patversmi bez mātes. Kad pirmais drosmīgais mazulis izkāpa ārā, drīz pēc tam sekoja arī pārējie.
Zinot, ka viņš nevarēs nest visus četrus mazuļus vienlaikus, Jānis uzmanīgi ievietoja tos somā un to aizvēra. Taču viņam vēl bija jāpārbauda, vai bedrē nav vēl kādi mazuļi. Iebāzt galvu vilka bedrē noteikti nebija vislabākā ideja, bet doma atstāt kādu no viņiem vienkārši nebija pieņemama.
Jānis noliecās uz vēdera un nedaudz ielīda bedrē. Par laimi, tas nebija tik dziļi, kā viņš bija gaidījis. Viņš ieslēdza kabatas lukturīti, bet citu vilku mazuli neredzēja. Ar mierīgu sirdi viņš varēja aiziet no šejienes, zinot, ka ir paņēmis visus mazos.
Pēc tam, kad Jānis paņēma vilku mazulīšu maisu, viņš devās mājās. Kad viņš atvēra durvis uz verandu, kur vilka māte gulēja, mazie kucēni sāka cīkstēt un jautri spēlēties. Vīrietis nekavējoties nolika atvērto maisu uz grīdas, no kura mazie kucēni izlēca brīvībā.
Māte reaģēja uz savu bērnu balsīm, piecēlusies uz ķepām, ar skaidri slapjām acīm, it kā raudātu no tikšanās, ko bija jau gandrīz zaudējusi cerības sagaidīt. Nav bijis nekādu negatīvu reakciju pret vīrieti – ne ņurdēšanas, ne uzbrukuma mēģinājuma. Taču viņš tomēr atstāja mazos kucēnus blakus mātei un iegāja savā istabā, izspiegojot tos pa durvju spraugu.
Jānis cerēja, ka viņa smarža nepieļaus mātes atkāpšanos no viņiem. Vilku mazulīši piebēga pie mātes. Viņa tos noskūpstīja, un Jānis mirklīgi aizturēja elpu. Viņa tos atpazina. Pieredzējusi ceļotāja bija sajūsmā līdz asarām, sākot laizīt vilku mazulīšus. Viņa apgulās un drīz mazie kucēni priecīgi sāka dzert viņas pienu.
Vilcene pavadīja dažu laiku ar Jāni; katru dienu viņai kļuva labāk. Vīrietis ikdienā nesa gaļu un mainīja ūdeni, kamēr durvis uz ielu bija atvērtas. Drīz viņa varēja piecelties un pat staigāt klibodama. Dažas dienas vēlāk, no rīta, viņa klusi sauca savus bērnus, un viņi visi piecēlās, sekojot viņai.
Vīrietis izgāja ārā un uzmanīgi pavadīja aizejošo ģimeni. Vilcene nogāja aptuveni 20 metrus, pirms apstājās un pagriezās. Jānis spēja izlasīt viss, kas bija viņas acīs. Tur bija nebeidzama pateicība pret šo cilvēku, bet tajā pašā laikā arī piesardzība pret cilvēci kopumā, jo tā bija cilvēku dēļ, ka vilcenes bija tik tuvu n**ei, un viņas bērni gandrīz to bija cietuši.
Jānis vairs nekad neredzēja šo vilku ģimeni, taču viņš zināja, ka tagad kaut kur dzīvo četri jauni vilki un vilcene, un iespējams, ka pat atceras savu glābēju. Neskatoties uz savu vecumu un lielo pieredzi darbā ar dzīvniekiem, viņš vēlējās ticēt tam.
Jānis kļuva gandrīz par varoni savā pilsētā. Viņš detalizēti stāstīja par šo neierasto notikumu plašsaziņas līdzekļiem, bet pārējās dienās viņam bieži lūdza atkārtoti atmiņās iegrimt un vēlreiz izstāstīt stāstu pie apaļā galda.