Ir tāda frāze “būt īstajā vietā īstajā laikā”. Parasti to attiecina uz situāciju, kurā negaidīti paveicas. Bet manā dzīvē to nereti varēja attiecināt uz norisēm, kad bija iespēja kādam palīdzēt un pat glābt dzīvību.
Nesen vakara pusē nolēmu aiziet paņemt ūdeni. Mana paziņa man piebiedrojās, jo viņai ūdens arī bija beidzies. Mūsu pilsētā katrā rajonā ir speciāli ūdens krāni, ko sauc vienkārši par “avotiem”. Cilvēki saka: “Es aiziešu uz avotu pēc ūdens.” Lai gan, protams, no avota tur nav ne smakas, tā ir ķieģeļu māja, no kuras izspraucas caurule, dažreiz divas, un ūdens tek visu diennakti. Labs bezmaksas dzeramais ūdens, nav jāpērk veikalā.
Netālu no manas mājas pa ielu gāja vīrietis ļoti nestabilā gaitā. Bet tagad ceļi pagalmos ir tik nelīdzeni, slideni, ar sniega putru, ka viņam bija ļoti grūti iet. Zeme burtiski līgojās viņam zem kājām.
Mēs viņu apsteidzām. Tad es dzirdēju, ka man aiz muguras, kaut kas krīt, un atskan neskaidra ņurdēšana. Pagriezos un redzēju, ka vīrietis jau guļ uz ceļa, nokritis bezspēkā. Bet tad viņš piecēlās un pēc pāris sekundēm un devās tālāk. Nodomāju, ka aizies, viss kārtībā.
Aizgājām pēc ūdens, paņēmām to un lēnām devāmies atpakaļ uz mājām. Varbūt pagāja 10-15 minūtes. Ieraudzīju, ka uz ceļa guļ kaut kas melns, bet bija tumšs – no tālienes nebija saprotams, kas tas ir. Piegāju klāt un sapratu, ka tur guļ tas pats vīrietis, ko redzēju iepriekš, bet viņam blakus atrodas maks, nez kāpēc atpogāts.
Viņš bija attālinājies no vietas, kur es viņu iepriekš redzēju, tikai 20 metrus, tas nozīmē, ka viņš jau desmit minūtes bija gulējis sniegā ar seju uz leju. Es viņam pieskāros, likās, ka viņš elpo. Tūlīt sāka raisīties domas: “Ko darīt, nevar taču atstāt viņu šeit gulēt! Turklāt ārā ir mīnus 15 grādu. ”
Viņš bija pusnemaņā un tikai kaut ko murmināja. Es paņēmu viņu aiz rokām un sāku celt, tad viņš pusnomodā teica: “Kas tu esi? Atstāj mani vienu”.
Tad es sapratu, ka visu, ko viņš tagad saka, nevar uztvert nopietni. Aizvilku viņu līdz tuvākajam soliņam, mēģināju apsēdināt, bet viņš nekādi nevarēja noturēties, nespēja nosēdēt. Un tad es redzēju, ka pagalmā iebrauc ātrā palīdzība. Visticamāk, kāds pa logu bija ieraudzījis uz ceļa gulošu cilvēku un piezvanījis, es nodomāju. Pamāju ātrajiem ar roku un viņi apstājās netālu. Es jautāju: “Jūsu klients?” Viņi man atbildēja noliedzoši, taču izkāpa no mašīnas.
Es sabijos, ka tagad viņi atteiksies sniegt palīdzību vīrietim, un ko man tad darīt? Nevar taču atstāt vienkārši cilvēku atstāt salā.
No automašīnas izkāpuši mediķi jautāja vīrietim, kur viņš dzīvo. Viņš tad jau bija nedaudz atjēdzies, bet nesaprata, kur atrodas. Viņš izskatījās inteliģents, ar brillēm, aptuveni 50 gadus vecs.
Lūk, kas notika tālāk!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā