Ļoti skumji, ja tuvinieki ir spiesti strīdēties un ķīvēties sadzīves problēmu vai kaut kā līdzīga dēļ. Konflikti ģimenē paņem milzīgu enerģijas daudzumu un reti norimst paši par sevi.
Jo radiniekiem kaut kādā veidā ir jāsadarbojas citam ar citu, sazinoties un tiekoties vismaz brīvdienās. Bet slēpti aizvainojumi nekad nevienam nav nākuši par labu.
Vēl bēdīgāk ir tad, kad pat psihologs šādos jautājumos nespēj palīdzēt: nu, kur tas ir redzēts, ka uz terapijas seansu kopā ierodas māte un dēls vai brālis un māsa. Tāpēc bieži vien domstarpības laika gaitā tikai pieaug.
Un trakākais šādā situācijā ir tas, cilvēki nevēlas nākt viens otram pretim, lai vismaz mēģinātu risināt domstarpības. Nezin kāpēc tuvinieki biežāk nekā citi asi uztver jebkādas pret sevi vērstas pretenzijas. Bieži vien šāda attieksme beidzas ar to, ka radinieki un tuvinieki pārtrauc sazināties, vai nejauši satiekoties, velta cits citam naidīgus skatienus.
Atšķirībā no manas māsas Olīvijas es nevarēju izturēt izlikšanos. Es vienmēr teicu sejā, ka domāju par cilvēku. Un uzskatīju, ka tas ir vienīgais pareizais uzvedības modelis. Es vienkārši nevaru izteikt, cik naiva es biju tajos laikos.
Bet tolaik manas attiecības ar māsu bija diezgan saspringtas. Konflikti ģimenē radās pastāvīgi. Satikāmies, protams, dažādās kompānijās. Viņa agri atrada sev līgavaini un diezgan veiksmīgi apprecējās. Es ar saviem uzskatiem par pasauli nesteidzos meklēt vīru. Un tad, kad es viņu atradu, sapratu, ka kompromisi dzīvē nav nemaz tik slikta ideja.
Manam bijušam vīram patika mana neatkarība un patiesums. Viņš pats bija tāds. Bet, ja dažkārt, kad situācija kļuva saspringta, es vēl varēju “notēlot muļķīti”, Juris to nespēja izdarīt. Tāpēc priekšniecība nevēlējās viņam pacelt darba algu, paaugstināt amatā utt.
Tā arī mēs dzīvojām – trūcīgi, bet principiāli. Un tad piedzima mūsu meitiņa Laila, dzīve kļuva ļoti grūta. Naudas nepietika, paziņas, ar kuriem jaunībā komunicējām, visi bija pazuduši. Bet mana māsa negribēja ar mani uzturēt sakarus, lai gan dažreiz mums joprojām nācās sazināties.
Un, kad mans vīrs saslima ar vēzi, es domāju, ka mūsu ģimenes dzīve vienkārši ir beigusies. Manai meitai bija seši gadi, un, lai arī viņa vēl bija bērns, viņa kaut kā pārāk skaidri visu saprata. Pastāvīgi interesējās, kā tētim klājas. Viņa man palīdzēja, neaizmirstot par mācībām, mēs viņu agri nosūtījām uz sagatavošanas klasi skolā. Trīs gadu vecumā Laila jau prata lasīt, bet piecu gadu vecumā viņa lieliski rēķināja un rakstīja.
Kādu dienu es atnācu pie māsas, lai pastāstītu par savu situāciju, meitas panākumiem un par to, kāda nelaime notikusi ar manu vīru. Bet māsa par to neizrādīja nekādu interesi. Es saprotu, ka ģimenē mēdz būt konflikti. Bet vai tas ir iemesls mani ienīst?
Es gribēju no māsas aizņemties naudu ārstēšanai, bet viņa man atteica. Uzreiz, skarbi un bez liekām emocijām. Olīvija teicami iemācījās tēlot: viņa bija ļoti mīļa pret savu vīru un apmierināja visas viņa kaprīzes. Nav brīnums, jo dzīvesbiedram bija labs darbs – viņš nesa mājās naudu, kamēr sieva bezrūpīgi sēdēja mājās.
Juri mums tā arī neizdevās glābt. Pēc viņa aiziešanas mūžībā mana un manas meitas dzīve kļuva vēl grūtāka. Paldies maniem vecākiem – viņi man toreiz nedaudz palīdzēja finansiāli. Tāpēc varēju iziet bezdarbnieku kursus un apgūt profesiju, kas izrādījās ļoti perspektīva.
Lasi vēl: Kā visparastākos veikala sasaldētos pelmeņus pārvērst restorāna cienīgā ēdienā, lūk recepte!
Nemelošu, apgūt profesiju no nulles un turklāt manā vecumā nav viegli. Un neaizmirsīsim par Lailu – viņu arī vajadzēja uzturēt, lai gan es neatceros nevienu dienu, kad es būtu vīlusies savā meitiņā. Laikam ejot, mēs visiem spēkiem centāmies izkļūt no nabadzības loka, un kādā brīdī mums sāka izdoties.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā