Nākamajā rītā, kā parasti, astoņos meita gaidīja mani ar bērnu. Bet es neatnācu. Tā vietā piezvanīju un mierīgi teicu: “Mīļā, šodien tev nāksies atrast auklīti. Es vairs nevaru būt cilvēks, kurš vienmēr visu uzņemas. Esmu māte un vecmāmiņa, nevis tikai daļa no grafika. Esmu pelnījusi arī sapratni un cieņu.”
Meita to negaidīja. Meita izteica savas emocijas, bet es turējos pie sava. Mīlu savu mazdēlu vairāk par visu, taču arī man ir svarīgi, lai mani novērtē.
6 lietas, ko es pēc 55 pārstāju gaidīt no bērniem un mazbērniem, lai kļūtu laimīgāka
Šī pieredze nebija viegla, bet tā bija nepieciešama. Esmu mamma, esmu vecmāmiņa, un esmu pelnījusi cieņu. Varbūt kāds mani nesapratīs, bet šoreiz izvēlējos parūpēties arī par sevi. Es turpinu mīlēt savu mazdēlu, taču vēlos, lai meita iemācās novērtēt ne tikai savu darbu un sasniegumus, bet arī tos cilvēkus, kuri vienmēr ir bijuši līdzās.
Ko jūs domājat par šādu situāciju? Ierakstiet savu viedokli komentāros – būtu ļoti interesanti to uzzināt.
