6 lietas, ko es pēc 55 pārstāju gaidīt no bērniem un mazbērniem, lai kļūtu laimīgāka

Dzīve pēc 55 gadiem kļuva vieglāka brīdī, kad iemācījos neprasīt no citiem vairāk, nekā viņi var dot.

Kad man apritēja 55, es sev pajautāju – vai tiešām mana laime ir atkarīga no tā, cik bieži bērni piezvana vai atnāk ciemos? Ilgu laiku es domāju, ka jā. Bet ar gadiem sapratu – Gaidīt nozīmē dzīvot nepilnībā. Tikai tad, kad atlaidu gaidas un sāku baudīt dzīvi pati, mana ikdiena kļuva mierīgāka un krāsaināka.

Šīs ir sešas lietas, kuras pārstāju gaidīt no bērniem un mazbērniem – un tieši tādēļ kļuvu brīvāka un laimīgāka.

1. Laiku vienatnē uztveru kā dāvanu

Agrāk klusums man lika justies nepilnīgai – šķita, ka tas nozīmē trūkumu. Bet tagad es to redzu kā iespēju pabūt ar sevi. Vienatnē varu darīt lietas, kas patiešām sniedz prieku: mierīgi izdzert tējas tasi, doties pastaigā, klausīties mūziku vai rakstīt savas domas dienasgrāmatā. Tikai tagad saprotu – vienatne nav tukšums, tā ir dāvana. Kad iemācās būt pašam ar sevi, vairs nejūtas atkarīgs no citu sabiedrības, un tas dod dziļu iekšēju brīvību.

2. Māju uzturu vieglu un sakārtotu

Ilgu laiku gaidīju, ka bērni palīdzēs iznest vecās mantas vai palīdzēs ar remontiem. Bet viņiem ir savas dzīves, un gaidot es tikai atliktu to, kas man pašai jādara. Kad pati atbrīvojos no liekā – vecām drēbēm, nevajadzīgām mēbelēm un sadzīves sīkumiem – māja kļuva vieglāka un gaišāka. Arī man pašai bija sajūta, ka dzīve kļūst vienkāršāka. Sakārtota vide dod vieglumu, un tā ir labākā dāvana, ko varu pati sev sniegt.

53 gadus vecs vīrietis no Valmieras godīgi atklāj patieso iemeslu, kāpēc vairs neiet uz radinieku jubilejām

3. Vairs neklausos citu vērtējumos

Cik bieži mūs sasniedz kāds niecīgs komentārs: ‘Tu izskaties nogurusi’, ‘Kāpēc esi viena?’, ‘Tu jau gados…’ Agrāk šie vārdi man ilgi skanēja galvā un lika justies nepārliecinātai. Tagad es zinu – cilvēki vienmēr spriedīs. Bet mana dzīve pieder tikai man. Ja man patīk valkāt savu mīļāko mēteli vai dzīvot vienkārši, tad tā ir mana izvēle. Brīvība sākas tur, kur beidzas vajadzība pierādīt kaut ko citiem.

4. Esmu pati sev vajadzīga

Vislielākais atklājums. Agrāk gaidīju, ka jēgu manai dienai piešķirs bērni vai mazbērni – ka viņiem būšu nepieciešama, lai justos nozīmīga. Bet tagad saprotu: vajadzīga esmu vispirms sev. Es audzēju puķes, mācos jaunas lietas, gatavoju sev gardu kafiju, reizēm vienkārši uzlieku vecu dziesmu un pasmejos. Šīs mazās lietas piešķir dzīvei krāsas. Un sajūta, ka vari piepildīt savu dienu pati, ir viena no lielākajām brīvībām.