Ilgus gadus jubilejas man bija kā pienākums, līdz sapratu – patiesībā tās atņem vairāk, nekā dod. Tad viss mainījās.
Līdz piecdesmit gadu vecumam man šķita pašsaprotami – ja kāds no radiem vai draugiem aicina uz jubileju, ir jāiet. Tu paņem dāvanu, sakārtojies un dodies ciemos. Tā darīja mani vecāki, tā darīju arī es. Likās, ka tā vienkārši jādara – citādi kāds nesapratīs.
Bet pienāca brīdis, kad man palika 50 gadi, un es pēkšņi apstājos. Pajautāju sev: vai man tiešām ir prieks no šiem svētkiem? Vai es tur eju no sirds, vai tikai tāpēc, ka “tā vajag”? Atbilde bija skaidra – lielākoties es eju aiz ieraduma. Un tad es pieņēmu lēmumu: vairs neiet uz jubilejām, kurās nejūtos patiesi vajadzīgs.
Jo vecāks kļūsti, jo labāk saproti, ka ne katrs svinīgais galds ir arī tava vieta. Man kļuva skaidrs – tā nav mana diena, tā nav mana svētku sajūta. Es biju tikai viens no “obligātajiem viesiem”. Dāvana, apsveikums, pāris pieklājīgi vārdi… un viss. Vai man no tā bija siltums iekšēji? Gandrīz nekad.
Pie galda bieži vien valda tie paši tukšie sarunu loki – kur kas lētāk, kurš kādu mašīnu nopircis, cik dārgs benzīns, kādi jaunumi pie speciālistiem. Tajā pašā laikā par to, kas patiešām svarīgs – ģimeni, bērniem, pieredzi, sapņiem – runā maz vai nemaz. Un es jutu, ka šādas sarunas man neko daudz nedeva, nevis piepildīja. Kad biju jaunāks, varēju izturēt garus vakarus, trokšņus, tostu pēc tosta. Tagad jūtu – pēc šādiem vakariem nākamajā rītā man nav svētku sajūtas. Ir tikai nogurums un doma: “Kāpēc es tur biju?” Dzīvē laiks kļuvis pārāk dārgs, lai to tērētu tur, kur nav īstas prieka sajūtas.
Nevar noliegt – svētki maksā. Katru reizi dāvana, puķes, reizēm arī ceļš. Es pats neesmu bagāts cilvēks, un arvien biežāk sev jautāju: vai nav labāk šo naudu un laiku izmantot lietām, kas man patiešām sniedz prieku? Ceļojums pie dabas, grāmata, nedēļas nogale ar mazbērniem – tas man dod daudz vairāk nekā plaukta stūrī nolikts “obligātais” servīzs, ko jubilārs pēc mēneša pat neatceras.
Visiem jāliekas, ka ir jautri, jādzied karaoke, jādanco, jāceļ glāzes. Bet īstās emocijas šādās reizēs bieži pietrūkst. Daudzi sēž ar nogurušu smaidu, izpildot sociālo ieradumu, nevis dzīvojot no sirds. Un es sapratu – es negribu būt daļa no šīs izlikšanās.
Kopš pārstāju iet uz jubilejām tikai tāpēc, ka “vajag”, man kļuva vieglāk. Vairs nav sajūtas, ka kaut kas jādara pret sevi. Tagad izvēlos svinēt tikai to, kas man patiešām svarīgs – tuvu cilvēku lokā, ar sarunām, kas nes vērtību. Bieži vien daudz lielāku prieku dod vakars ar draugu uz soliņa vai klusums pie Gaujas, nekā liels galds ar piecdesmit viesiem.
Es neesmu pilnībā novērsies no cilvēkiem un svētkiem. Ja kādam no radiem vai draugiem ir jubileja, es tomēr atceros par to.
Es piezvanu un apsveicu, kā arī parunājamies pa telefonu.
Dažreiz aizsūtu nelielu dāvanu vai ziedus – bez lielām ceremonijām, bet ar īstu vēlējumu.
Ja tie ir ļoti tuvi cilvēki, tad aicinu viņus pie sevis ciemos mierīgākā gaisotnē – bez trokšņa un liekiem viesiem.
Tā esmu saglabājis cieņu un siltumu pret cilvēkiem, bet vienlaikus atturējies no liekās tukšuma sajūtas. Izrādījās, ka šāds formāts sniedz pat vairāk sirsnības nekā lieli galdi un skaļi tosti.
Varbūt kādam mans lēmums šķitīs dīvains vai pārāk neforšs. Bet es iemācījos vienu: svešs svētku galds ne vienmēr nozīmē manu svētku sajūtu. Katram jāizvēlas, kur tērēt savu laiku un enerģiju. Un man šodien tas nozīmē – vairāk būt tur, kur ir patiesība, nevis tikai tukša tradīcija. Un zini – dzīve no tā kļuva labāka.
